37 

4.

S
magā ievainojuma dēļ Briedi nācās evakuēt uz dziļāku aizmuguri, bet, vēl īsti nesadziedējies, par Ziemas svētku kaujām paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, iecelts par 1. Daugavgrīvas pulka komandieru un drīz paaugstināts arī pulkveža pakāpē, viņš 1917. g. martā steidzās atgriezties pulkā.

Bija notikusi „lielā bezasiņainā" revolūcija ar lozungu — novērst visus kavēkļus, kas likās aizturam tautas spēku vienošanu sekmīgai cīņai kopā ar sabiedrotiem līdz galīgai uzvarai. Viss tas bija cildeni domāts un gribēts. Tomēr liels naivums un tautas, un armijas gara nepazīšana bija cerēt, ka, ar vieglu roku nostumjot to, kas bija tās apziņā stiprākais un nesatricināmākais, sagaidītu, ka ar runām un pārliecinājumiem, vairoties no katra spaida, tā pakļausies jaunai autoritatei tikai saprāta un „apzinīgas disciplinas" vārdā, un ar lielāku sajūsmu dosies ugunīs, nekā tas bija agrāk „spaidu iekārtā".

Sākumā — vismaz kādu mēnesi — likās, ka, lai nu kā citur, latviešu pulkos tiešām varbūt tā būs. Jau ar apvērsuma pirmajām dienām bija nākusi tā sauktā „pavēle Nr. 1", kas galīgi grozīja agrākās attiecības karaspēka dzīvē, bet ko strēlnieki ļoti smalkjūtīgi — tā laikam bija visos latviešu pulkos — maz likās manījuši. Taču ar lozungu Pārvērst imperiālistisko karu pilsoņu karā arī te drīz pieplūda svešs ārpuses elements, un arī pats strēlnieku sastāvs, virsniekus ieskaitot, bija kļuvis manāmi citāds. No Trocka atmiņām zinām, ka, 1905. gada notikumus ievērojot, Ļeņins uzdevis lielāko aktivitāti pievērst Latviešu strēlnieku pulkiem, sūtot turp sevišķi spējīgus aģitatorus. Lielinieku pulciņus organizē katrā rotā un komandā.

Vācijai bija radies liels atslogojums. Ludendorfs par to saka: „Cik bieži es biju cerējis uz krievu revoluciju mūsu stāvokļa atvieglošanai, bet vienmēr tās bija izrādījušās gaisa  38  pilis; tagad tā bija atnākusi. Nu novēlās man no sirds smaga nasta. Ar propagandas iedzīvināšanu vajadzēja tūlīt nostiprināt asu miera gribu krievu armijā. Krievu revolūcija bija to notikumu vidū, ko karavadonis nevar paredzēt kā drošu faktoru savos apsvērumos, bet tagad tā vairs nebija tikai cerība, bet īstenība, ar ko es kā karavīrs varēju rīkoties". Tagad arī zināms, kā viņš bija rīkojies. Arī toreiz tas bija redzams un noprotams, bet teikt to drīz nedrīkstēja. „Brāļo-šanās" ar vāciešiem tagad bija „revolucijas avangarda" pienākums. Un vai citādi varētu pārvērst „imperiālistisko karu" pilsoņu karā karaspēka vienībās, kā kūdot pret virsniekiem un arī instruktoriem!

Briedis, protams, neskatījās nevarīgi uz to, kas notiek. Lai izolētu no aģitatoru uzmācības tos pulka strēlniekus, kas negrib nostāties „uz boļševiku pozicijas", viņš organizē t. s. Dzelzs rotu. Jau pulka pagātnes dēļ 1. pulkam pie lieliniekiem nav laba slava. Tagad viņus kaitina un uztrauc šī rota. Kad pulks aiziet uz pozicijām, sākas gan arī šai pulkā brāļošanās, bet — tā samērā drīz jāpārtrauc. „Virsnieki vainīgi." Sevišķi pēc 17.(30.) maija Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku izpildu komitejas) rezolūcijas attiecības starp virsniekiem un strēlniekiem krasi pasliktinājās, saka bijušais 1. pulka strēlnieks, jau priekškara socialdemokrats-lielinieks I. Adamsons. Protams, ka sevišķi centās nomelnot Briedi, kaut arī tas liktos grūti.

Briedis vēl nezaudēja paļāvību saprātam. Virsnieki ievēlēja viņu un vēl kādu par pārstāvjiem Viskrievijas virsnieku apvienībā, kas sanāca Virspavēlnieka mītnē Mogiļevā 1917. g. maija vidū, resp. beigās. A. Skrodelis, kurš piedalījies kā kādas krievu divizijas pārstāvis, stāsta, ka pēc viņa pesimistiskās runas pienācis pulkv. Briedis un teicis: „Poručik Skrodel, ne tik bezcerīgi. Ticiet, tā tas nepaliks. Kas stichijiski sācies, reiz stichijiski arī beigsies". Profesionālie varas tīkotāji tomēr zināja, ka pret vaļā palaistiem un kairinātiem instinktiem prāts paliek nevarīgs. Briedis tika ievēlēts vadošā amatā savienībā.

Mēģinājumi aktivizēt aizstāvēšanos arī pēc Rīgas krišanas  39  pālika bez panākumiem. Tā, stāvot pie Siguldas ierakumos „atsitām diezgan biežus vācu uzbrukumus", raksta J. Ulpe, „tomēr, kad pulka komandiers Briedis mēģināja pierunāt strēlniekus iet uzbrukumā, viņi atkal atteicās un gāja vienīgi izlūkos".

Sabrukums iet tālāk. Oktobra beigās nāk priekšnieku atcelšana un jaunu vēlēšana, daudzās daļās jau to praktizēja agrāk. Virsniekiem faktiski nekādas varas nav vismaz kopš vasaras vidus. Komitejas ir visa noteicējas. Briedis beidzot atzīst, ka cīņu pret vāciešiem turpināt šinīs apstākļos nav iespējams. Lai pasargātu virsniekus no pazemojumiem, viņš izlieto vēl savas tiesības un izdod apliecības par pārskaitīšanu virsnieku rezervē Vitebskā. Nevarēju īsti noskaidrot pašu aiziešanas ainu, bet tā saistās ar lielinieku apvērsumu Pēterpilī.

25. oktobrī (7. novembrī) lielinieku organizacija saņēmusi ziņu par apvērsuma sākumu Pēterpilī, līdz ar rīkojumu pulkam nekavējoši pāriet uz Cēsim. Pulka „reakcionara vadība" centusies aizkavēt pulka iziešanu. Nākamās dienās daļa „reakcionaro" virsnieku aizbēguši, to vidū pulka komandiers Briedis. Atsevišķus virsniekus pēc pulka komitejas rīkojuma arestēja. G. Krēsliņš pastāsta, ka pēc atcelšanas no amatiem un pulka pāriešanas uz Cēsim, Briedis un Bolšteins arestēti (mājas arestā), bet pēc kādām dienām it kā atlaisti. Valmierā virsnieki saņēmuši komandējuma apliecības uz Vitebskas virsnieku rezervi, kur ieradušies arī Briedis un Bolšteins. Galvenais organizators Vitebskā bijis pulkv. Briedis. Vitebskā paziņots, ka tie, kas vēlas, var iestāties „Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā"; gandrīz vai visi Vitebskā bijušie latviešu virsnieki iestājušies savienībā un, pa „piecniekiem" sadalīti, devušies tālāk.

K. Būmanis saka, ka Briedis Vitebskā sadalījis latviešu virsniekus darbībai Pēterpils un Maskavas grupās. No Brieža runas izskanējis aicinājums cīnīties par Satversmes sapulci, jo tā paredzējusi Latvijai autonomiju, bet no lieliniekiem to nevar sagaidīt.

Kas attiecas uz Brieža arestēšanu šai laikā, tad pēc Latv.  40  Konvers. vārdnīcas tā notikusi Valkā, bet Briedis izbēdzis. Arestētājs bijis viņa pulka komitejas priekšsēdētājs. Par izbēgšanu Briedis stāstījis, ka viņš lūdzis atļauju iziet, bet sargi nav viņu pavadījuši, un tā viņš nav vairs atgriezies.

Tā vajadzēja no sava pulka un strēlniekiem šķirties vīram, kas bija licis to slavas spožākos pamatus.

Šī rakstītājs apmeklēja ģen. Gopperu un pulkv. Briedi, kad viņi, dodoties tālāk, uz dažām dienām bija piestājušies Valkā un nekur nerādījās. Viņus atradu mazā šaurā istabiņā, pie kam Briedis acīmredzami jutās slikti un atradās gultā. Neko nerunāja.

Latvieši nav tikai lielinieku sargos — to tur nekad nav tik daudz, cik izkliedz, un dažai vienībai tikai latviešu nosaukums. Ne mazums „vienkāršu" strēlnieku, bet karā iesaistītās latviešu inteliģences lielākā daļa Krievijā ir — pretējā pusē, lai cīnītos pret lieliniekiem, pret „kara pārvēršanu pilsoņu karā", par patiesu revolūcijas ieguvumu — Satversmes sapulci, kas jau demokratiski ievēlēta un izteikusi iedzīvotāju tā laika gribu. Šai pusē nav priviliģēto, bet vajātie, ne materiali samērā labāk apgādātie, bet bieži trūkuma cietēji. Briedis te cenšas darboties. Šī latviešu pūļu un cīņas daļa palikusi apskatīšanas ziņā novārtā, kurpretī lielinieku pusē viss izkliegts parastā pārspīlētā apmērā.

Tā, 1917. g. 13. decembrī ar Goppera līdzdalību Pēterpilī ir sapulcināti apmēram 120 bijušie latviešu strēlnieku virsnieki, kuriem kā vadu un grupu komandieriem vajadzējis iestāties tajos pulkos, kas bija apsolījuši aizsargāt Satversmes sapulci. Pēdējā minūtē šie pulki atsakās no agrāk pieņemta lēmuma. Te jāvaicā, kur palika tie daži tūkstoši krievu virsnieku, kas novembrī bija savākti Vitebskas rezervē? Tā arī šai latviešu virsnieku grupai jāizklīst, kur kuram.

Janvara beigās Goppers, dodamies pie savas ģimenes, tomēr apstājas ar dažiem virsniekiem Maskavā, tikai lai tiktos ar Briedi, par kuru viņš zin, ka tam tur ap 40 cilvēku liela latviešu virsnieku grupa. Briedis jau kopš vairāk kā mēneša pazīstams ar Maskavas apstākļiem un cer, ka izdosies radīt stipru virsnieku organizaciju, lai iztīrītu Maskavu no  41  lieliniekiem un savienotos ar ģenerāli Aleksejevu, Satversmes sapulces spēku vadītāju. Politiski tas nacionaliem latviešiem būtu pieņemami, jo viņi „bija gatavi uz visiem upuriem, lai neļautu uzvarēt un paturēt savu zemi vāciešiem, par tuvāko ienaidnieku tagad uzskatot lieliniekus, vāciešu izpalīgus". Ap to laiku (februara sākumā) Briedis jau sataustījis kādas 12 dažādas virsnieku organizācijās un ar dažām jau kontaktā. Tad Goppers groza savu nodomu un paliek Maskavā, lai strādātu kopā ar Briedi.

Apspriedes ar virsnieku grupām rāda gan iepriecinošus skaitļus, kas stāv aiz tām, bet kad sāk pārbaudīt, tad izrādās citādi. Kādā grupā, kas uzrādījusi 60 cilvēkus, var sameklēt tikai 4. Daudz neko labāk arī citās. Tā beidzot par pārsteigumu stiprākā faktiski tomēr izrādījusies latviešu grupa. Spēku pārbaude tā devusi satriecošu ainu. Paralēli tam vēl Briedis ar Gopperu noskaidrojuši kādu citu, viņiem pilnīgi nesaprotamu apstākli. „Centralā štabā", kas tagad dibinājies, neko negribējuši dzirdēt par virsniekiem, kas pieder socialrevolucionariem, Satversmes sapulces un arī citādi stiprākai un organizētākai grupai. Te klāt vēl nāks kāds cits apstāklis: izrādās, ka štabā un arī ārpus tā ir jūtams iespaids kādai grupai, kas orientējas uz Vāciju. Šī grupa, blakus lieliniekiem, ar kāda cara ministra starpniecību vedusi savas „miera sarunas" un pat noslēgusi „mieru", pie tam, pēc Brieža informacijās, saņem no vāciešiem naudu. Tāda situacija Gopperam un Briedim bijusi pilnīgi nepieņemama. Tā kā bez tam latviešu grupas uzturēšanai Briedis no Aleksejeva pārstāvja saņēmis visā laikā tikai ap 3.000 rubļu, tad Goppers ar Briedi domājuši jau par visa pasākuma likvidēšanu. Pēkšņi it kā radusies kāda cita iespēja.

Kādā vakarā, laikam marta vidū, Briedis ieradies pie Goppera pavisam noslēpumains, tērpies civilā, kādu Goppers viņu nekad nebija redzējis, uzaicinot iet kopā ar viņu, bet nesakot kurp. Līkloču ejot, Gopperu Briedis ievedis kādā dzīvoklī, kur Gopķeru iepazīstinājis ar Savinkovu. No Goppera stāsta nav noprotams, ka Briedis būtu ar Savinkovu jau daudz agrāk ticies, lai gan ar šo organizāciju, ko Savinkovs  42  bija nodibinajis, „Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienību", Briedim vajadzēja būt sakariem jau agrāk, spriežot no rīcības Vitebskā. Vispār Savinkovs, par kuru kā revolucionaru bija leģendas, varēja būt Briedi ieinteresējis. Viņš arī tagad uz abiem atstājis labu iespaidu, tāpat tas, ka viņš tikko ieradies no ģen. Aleksejeva.

Savinkova ideja bijusi: nodibināt Maskavā pilnīgi bezpartejisku virsnieku apvienību, kas uzskata par savu mērķi lielinieku varas gāšanu un kara turpināšanu ar Vāciju. Pēc lielinieku gāšanas jānodibina militara diktatura ar darba kabinetu. Par virsnieku apvienības priekšnieku izraugāms kāds populars ģeneralis. Tas viss atbildis arī Goppera un Brieža ieskatam, un kaut gan arī Savinkovam patlaban nebijis nekā, ar ko tādu apvienību uzturēt, viņi ar prieku pievienojušies. Pagaidām latviešu virsnieku grupa bijusi vienīgais spēks un kodols arī Savinkova projektētai apvienībai. Nodibinājuši miniaturu štabu, kur Briedis uzņēmies izlūkošanas dienesta vadību, bet Goppers — dežurējošā ģeneraļa pienākumus. Virsvadība un visas darbības saskaņošana piekritusi pašam Savinkovam.

Darbība bijusi ļoti grūta konspiracijas dēļ, tomēr sevišķi ātri un sekmīgi savos uzdevumos iegājis Briedis. Jau mēneša laikā viņš varējis sniegt it visas interesējošās ziņas, jo viņam bijuši ielikteņi visos lielinieku štabos. Dažas bijušas gluži pārsteidzošas, piemēram, par Savinkova sagūstīšanai norīkotām. patruļām. Sevišķi interesanti bija dati par lielinieku spēkiem tobrīd Maskavā. Izrādās, ka stingrākos lielinieku spēkos bijušas divas matrožu nodaļas un 1. Latviešu brigades trīs sarkanie pulki. To sastāvs bijis ļoti neliels — ap 400 durkļu katrā. Latviešu sarkanie spēki lielu problemu nedarītu, totiesu vācu spēku bijis ap 53.000, pie kam 7.000 iesūtīti no frontes, bet pārējie noorganizēti no vācu gūstekņiem. Pašā Maskavā darbojušies 3 vācu štabi, ļoti labs bijis viņu informacijas dienests, uzturot sakarus ar lieliniekiem un pretlieliniekiem. Pret tik lieliem vācu spēkiem Maskavā nevarējis būt panākumu (ja to vācieši negrib), kāpēc Savinkova organizācijās kaujas darbība pārnesta uz provinci.  43 

Gopperam un Briedim, protams, bijuši ciešāki sakari arī ar Latvju kareivju nacionalās savienības Maskavas nodaļu. Tā bija viena no aktivākām jau agrāk, tagad pastiprināta vēl ar dažiem centrālās valdes locekļiem, īstenībā gandrīz visa latviešu virsnieku grupa, vienu no dibinātājiem — Gopperu un Briedi ieskaitot. Tika aģitēts strēlnieku pulku atliekās, lai izmanto demobilizaciju un neieskaitās Sarkanarmijā; ieteikts pagaidām aizbraukt uz Sibiriju un atrast tur darbu. Latvju kareivju nacionalā savienība garantēja brīvu ceļu un 2 mēnešu iztiku. Propaganda sekmējusies. Strēlniekiem pašiem jau bija apnicis viņu stāvoklis. Demobilizējot, piemēram, 1. pulku no 400 strēlniekiem palikuši tikai 60, pārējie visi gribējuši braukt uz Latviju, kas toreiz bija iespējams tikai individuāli. No aizbraucējiem uz Sibiriju saformēts ešelons. Kad strēlnieki sasēdušies vagonos, tur ieradusies matrožu nodaļa, arestēja virsniekus, kas veda aizbraucēju pārtikas naudu. Ešelons pa daļai aizturēts, pa daļai aizbraucis bez naudas. Tas nebija vienīgais.

Briedis bija ar lielām sekmēm darbojies konspiracijā un izlūkošanā, taču tas vairs nebija tā kā kara laukā. Te bija citādi, sevišķi ar tiem kas viņa sūtīti vai paši uz savu ierosmi strādāja lielinieku iestadēs, sevišķi Čekā. Briedis gan arvien bija ieteicis iekļūt, kur vien var un tikt atbildīgos posteņos. Bet tad no tādiem pašam jāuzmanās.

Otrā pusē nebija konspiracijas autodidakti, bet profesionali, bieži paši reiz strādājuši reizē ochrankā un savās revolucionarās organizacijās. Tur jābūt atskaitei un nopelniem čekistu uzdevumos. Liekas, ka Briedis nav varējis saprast, ka virsnieks un pie tam vēl latviešu virsnieks varētu būt nodevējs. Viens tāds ir bijis agrākais jūrnieks, tad 2. strēlnieku pulka un vēlāk 12. armijas izlūkošanas dienesta kapt.ltn. A. Erdmanis, kas ar Birzes vārdu un papīriem bija ticis uzticībā pie angļu militārās misijas. Viņš bija, acīmredzami, baudījis arī Brieža uzticību. Kad Erdmani 1919.g.janvarī Liepājā arestēja, pie viņa atrada dokumentus, kas pierādīja viņa lielo uzticību arī čekā, kā piemēram, paša Dzeržinska izdotu apliecību, ka viņa, biedra Birzes, auto nav aizturams, komandējuma  44  apliecību Jaroslavas sacelšanās izmeklēšanai un tldz. Erdmanis-Birze savu darbošanos čekā, liekas, arī nebija slēpis.

Maija vidū kāda žēlsirdīgā māsa ziņojusi latviešu strēlnieku pulka komandieram Kremlī, ka tuvākās dienās Maskavā gaidāma sacelšanās, pie kam sevišķi nežēlīgi izrēķināsies ar latviešu strēlniekiem. To viņai stāstījis viņā iemīlējies junkurs Ivanovs, kas ārstējās Pokrovas slimnīcā. Viņš ļoti lūdzis, lai šī māsa pagaidām atstātu Maskavu un tā izbēgtu no nepatikšanām un briesmām. Māsas vārds čekas dokumentos nav minēts, bet domājams, ka viņa bijusi latviete, jo kāpēc citādi Ivanovs būtu lūdzis, lai viņa aizbrauc, un kāpēc gājusi brīdināt latviešus?

Māsas ziņojums nodots čekai, pēc kam tūlīt sākts Ivanovu novērot. Nopratinot Ivanovs atzinies, nosaucis vairākus virsniekus, pie kam par Maskavas organizacijas vadītāju minējis Pinku. Noskaidrota Pinkas adrese, un viņš arestēts. Pinka savukārt izteicis gatavību izdot visu organizaciju, ja viņam dāvā dzīvību, kas arī apsolīts. Kā protokols rāda, Pinka pēc tam to tiešām dara, minot kā Savinkova izskata un apģērba detaļas, tā viņa tuvāko līdzstrādnieku vārdus, adreses, paroles, nodaļas citās vietās. Lielāko nodaļu min Kazaņā, kur ap 500 cilvēku un daudz ieroču, un kurp 29. maijā no Maskavas izbraukuši vietraudži. No latviešiem Pinka nosaucis tikai Gopperu, bet Briedi vai kādu citu latvieti, vismaz publicētā protokolā, nav minējis.

P. Dardzāns pastāsta, ka jūnijā Kazaņā nejauši uz ielas ieraudzījis ormanī braucam Briedi. Briedis teicis, ka ieradies noorganizēt pretlielniecisku latviešu karavīru grupu. Dardzāns atteicis, ka nevajadzētu jaukties krievu lietās, jo visu uzticību krieviem pazaudējis jau frontē. „Tev taisnība, Dardzān' , Briedis atteicis, „bet pret neliešiem tomēr jācīnās. Arī mēs, latvieši, nedrīkstam nolaist rokas gar sāniem!" Pret to Dardzāns nekā nevarējis iebilst un ļāvis tad arī sevi ieskaitīt cīņas grupā. Tā kā Briedim nebijis kur palikt, Dardzāns piedāvājis apmesties pie viņa. Drīz saradušies vairāki 1. pulka virsnieki, likuši gultu pie gultas. Pēc dažām dienām ieradies arī Pinka ar pavisam savādām ziņām. Stāstījis,  45  ka bijis arestēts un pats Trockis viņu pratinājis. Tad sarkanie to ieslodzījuši kādā būdiņā, no kurienes viņš pa logu, sargam nemanot, esot izbēdzis. Tūlīt tad devies uz Kazaņu, kā iepriekš norunāts.

To dzirdot, viens no Dardzāna draugiem nekavējoties devies projām. Dardzāns gan Pinku pazinis kā ļoti varonīgu virsnieku, bet atceras Briedi brīdinājis pēc šī stāsta un domā, ka Briedis darījis nepareizi, vēl atgriezdamies Maskavā. Kā mēs tagad zinām, arī Kazaņā viņu varēja arestēt, droši jau atradās novērošanā, un tas tikai atkarājās no čekistiem pašiem, kādā momentā to izdara.

Arī ģen. Bangerskis raksta, ka Brieža un tāpat Goppera rīcība Maskavā bijusi pārdroša. Ieradies Maskavā, viņš gājis apmeklēt ģen. Auzānu Kara topogrāfijas pārvaldē. Auzāna kabinetā viņš sastapis arī Gopperu un Briedi, pie kam tie sarunājušies par kādas karavīru grupas sūtīšanu uz Jaroslavu un vēl citur. Vēlāk dzīvoklī Briedis viņam pastāstījis, ka oficiāli viņš esot kādā dzelzceļa dienestā, bet skaitoties arī izlūkošanas nodaļas priekšnieks Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā, līdzekļus darbībai saņemot no Savinkova. Tagad, kad izsludināti štati jaunās sarkanarmijas formēšanai, esot iespējams dažās vienībās un štabos izveidot zināmu kadru izlasi, kam vajadzīgā brīdī varētu dot noteiktus uzdevumus. Pirmā kārtā vērība piegriezta Jaroslavas un dažos Pievolgas rajonos formējamām vienībām. Tanī pašā laikā viņš darot visu iespējamo, lai strēlniekus pārsūtītu pāri Uraliem un tiem nebūtu jāstājas sarkanarmijā. Pie kafijas galda sarunās dzīvi piedalījās arī Brieža dzīvokļa saimniece Lianozova kundze. „Atvadoties bijām pārsteigti, atrazdami dzīvokļa durvis tikai pievērtas. Briedis pārbaudīja roktura bultas darbību, tā bija pilnīgā kārtībā. Kāpjot lejā pa trepēm, izdzirdu zem tām nelielu troksni, tāpēc, izgājis pa durvīm un ātri no tām attālinājies, atskatījos atpakaļ. Nebiju maldījies, kāda tumša figūra bija izslīdējusi tūlīt aiz manis. Par laimi ielā bija gājēji, kas man deva iespēju iejaukties pūlī un, taisot vairākus līkumus, nokļūt līdz tramvajam, pēc brīža pārkāpt citā tramvajā, tādā kārtā izbēgot varbūtējiem sekotājiem."  46 

R. Bauze, viens no latviešu lielkomunistiem, „Padomju Latvijas revolucionārās kara padomes politdaļas priekšnieks", rakstīja: „Izkolastrels uzsāka asu cīņu pret latviešu nacionalistiskām un kontrrevolucionarām organizācijām. Latvju nacionalo (kareivju) savienību slēdza un tās darbiniekus nodeva Revolucionaram tribunalam par sakariem ar kontrrevolucionarām organizacijām. Uz Iskolastrela rīkojumu Fr. Briedis tika apcietināts un nošauts." Ne vārda par kādu tiesāšanu.

Pēc 6.jūlija kreiso socialrevolucionaru sacelšanās apspiešanas Maskavā notika daudzi aresti. Arī Brieža slepenais štabs bija lieliniekiem kļuvis zināms. Tur 1918. g. 22. jūlijā arestēja viņu pašu, bijušo 2. pulka adjutantu, ļoti nopietno un krietno darbinieku kapt. Rubisu un dažus citus latviešu virsniekus. Naktī uz 28. augustu Butirku cietumā Maskavā Briedi un Rubisu nošāva.

Apmēram 5 nedēļu laikā, ko Briedis vadīja apcietinājumā, darīti daudzi mēģinājumi panākt viņa atbrīvošanu, gan gatavojot sargu uzpirkšanu un bēgšanu kopā ar Briedi, gan noorganizējot bruņotas patruļas, kas viņu atbrīvotu ar varu pārvešanas gadījumā, gan mēģinot iespaidot strēlniekus, gan sniedzot lūgumus Iskolastrelam un citur, norādot uz Brieža ārkārtējiem kara nopelniem un lūdzot viņu saudzēt. Tas viss izrādījās veltīgi. Starp citu, Erdmani-Birzi, ko Apsardzības ministrija turēja apcietinājumā Liepājas cietumā, vācieši atsvabināja pēc 1919. g. 16. apriļa apvērsuma. Niedras valdība viņu iecēla par jaunformējamās 2. brigādes komandieru. Pazuda arī viņa nopratināšanas protokols un atņemtie čekas dokumenti. Pēc Golca—Niedras sakāves viņš dzīvoja, pēc mūsu informacijas, Parizē. Bija kur rakstīts, ka viņa sabiedrībā redzama arī Lianozova kundze. Cik pēdējam taisnība un cik viņa bija informēta par Erdmani-Birzi, tas protams nav zināms.

Personas, kam bija sakars ar glābšanas mēģinājumu, vainoja galvenokārt Erdmani. Tas citus. Erdmani nopratināju, bet kā jau teikts, protokols pazuda pec Erdmaņa atbrīvošanas no vāciešiem 16. apriļa apvērsumā Liepājā. Cik atceros, viņš teica (kam, protams, nav lielas nozīmes), ka viss bijis sagatavots  47  un viņam vajadzējis naudu saņemt tālākkārtošanai, bet to nesaņēmis. No citas attiecīgas puses teica, ka naudu nemaz neesot iemaksājuši laikā tie, kas solījuši. Nācis negaidīts paziņojums par Brieža nošaušanu, un tad jau vairs nevajadzējis. Nauda tātad palikusi it kā tikai solījumos.

Pagaidu nacionalās padomes Ārlietu nodaļa Pēterpilī, saka J. Seskis, ar nepacietību gaidīja telegramu par glābšanas mēģinājuma rezultātiem. Telegrama kā nenāca, tā nenāca. Te kādu dienu lasīju Maskavas 'Izvestijā', ka Briedis notiesāts uz nāvi un spriedums izpildīts. Tātad divi reizes Briedis bija nodots: kā pretlielniecisma aģitators un otrreiz — izpausts tas, ka nodomāts viņu glābt ar „nozagšanu".

Šai lietā, arī naudas vākšanā un uzpirkšanas versijā bija jau tūlīt klāt čeka (piemēram Erdmanis, bet tur darbojās, pēc Brieža padoma, arī vēl citi), un ja kas bija ienācis, tad drīzāk tas čekā arī palika. Ļoti var būt, ka viss šīs naudas vākšanas ierosinājums un „plāns" bija iedvesmots no tās puses, lai nokrejotu pretlielniecisko organizaciju līdzekļus, kuru tām daudz nebija, un bez tam attaisnotu Brieža ātru nošaušanu.

Viss tas uzpirkšanas un atbrīvošanas plāns (dzirdētas vairākas versijas pēc kriminālromānu parauga) vairāk kā apšaubāms. Uz kādu tiesāšanu tad „kontrrevolucionarus" toreiz veda? Briedi arī nedotu vest tikai kādai strēlnieku grupiņai. Bez tam, lai arī tanī laikā par naudu varēja pirkt vairāk vēl kā citos, strēlnieki, ko gribēja uzpirkt, lielinieku dienestā nabagi un neēduši nebija.

Un kā tas pasaulē! Arī viens no Brieža nāvē galveniem līdzvainīgiem, Roberts Bauze, tāpat kā daudzi citi, mira „tīrīšanā" no šāvējiem — komunistiem 1937. gadā. Tāda bija tur arī pateicība.

Kara pārvēršana pilsoņu karā, neskaitāmo upuru vidū, prasīja arī, šķiet, visģeniālākā (nedomāju, ka tas būtu pārspīlējums) karotāja upuri, kāds no mūsu tautas nācis, un arī citām, daudz lielākām.

Tik lielā mērā izredzētie gan parasti nav ilgam mūžam, bet pazib un nozūd.  48 

Lai kā, dižākais no strēlnieku vidus, viņu slavas vispirmo un spožāko pamatu licējs, kas neticēja, ka strēlnieku vārda nesēji, lai kas tie būtu, varētu uz viņu šaut, mira varbūt ar smagāko sarūgtinājumu sirdī. . .

Nāvei pašai viņš bija pārāk bieži acīs skatījies, lai sastaptu to kā svešinieci.

*

Briedis ir augšāmcēlies Virzas "Nakts parādē":

Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks, —
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin, cik ilgi tas ilgs.
Un vēju un negaisu gari svilpj, gaudo un gaudo pat sniegs,
Un griežas pa gaisiem un zemi, ko skāvuši bailes un miegs.
Un putenī baisīgā šajā, kas, liekas, no aizlaikiem vird,
Dzird dvašas no elšošām krūtīm un komandas saucienus dzird.
Pēc pulka nāk pulks. Vai no zemes, vai mākoņiem ārā tie nirst?
Vējš gaudo tiem tukšajās acīs, un svilpojošs sniegs viņās birst.
Kurp doties šai vilkaču naktī, kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granatām, ložmetiem, flintēm grib karaspēks drausmīgais šis?
Un priekšgalā viņam uz zirga ir redzams kāds pulkvedis jauns,
Tam asiņains pierē glūn caurums, kur šāviens to trāpījis ļauns,
Un adjutantu viņš atsauc, un pačukst pie auss viņam: "Eit'
Un raugait, vai astoņi pulki pēc pavēles atrodas šeit."
Un adjutants aizdrāž uz zirga pa klajumu, viesuls kur vaid,
Un, atgriezies atpakaļ, saka: "Tie, pulkvedi, še ir un gaid."
Māj pulkvedis lēni ar roku, un visi tad tālāki šļūd,
Ar granatām, ložmetiem, flintēm tie sniegā un negaisā zūd,
Kā sniegi top aizpūsti klajā un redzami nava nekur.
Kas ir gan šis vadons, kas naktī un putenī parādi tur?
Pār purvu, no kura bēg cilvēks, kur reti tik iemaldās vilks, —
Šai naktī liels putenis griežas, un diezin, cik ilgi tas ilgs!
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.

ESSELTE AKTIEBOLAG
STOCKHOLM 1963

Under Swedish copyright law, "Briedis," including all derivative works, remains under copyright by the original rights holder until 2067, regardless of copyright by Taylor and Francis of David Guild's translation. Our corrected and annotated version of that translation is reproduced by express permission of the late author's wife, Heather Guild. Without prejudice to other rights accorded, "Briedis" is presented here for informational, educational, and research purposes under §20. and §21. of Latvian copyright law and as a protected derivative work under §5. The Goppers archive resides at the Latvian National Library.
latvians.com qualifies as a protected collection under Latvian Copyright Law Ch. II § 5 ¶ 1.2.
© 2024, S.A. & P.J. Vecrumba | Contact [at] latvians.com Terms of Use Privacy Policy Facebook ToS Peters on Twitter Silvija on Twitter Peters on Mastodon Hosted by Dynamic Resources