The European Unification Movement and UsEiropas apvienošanās kustība un mēs, Modris K. Gulbis, 1948

 9 

No Bāzeles līdz Romai.

Konferences spriež par Eiropas vienības jautājumiem. Eiropas Kongress Hāgā—Eiropas vienības manifestācija. Eiropas Kongresa polītiskās komisijas vadītājs Ramadjē atbild latviešu memorandam. Baltijas valstu delegāciju Eiropas jaunatnes kongresā.

1945. g. 14.-21. III1 — Bāzelē un Hertensteinā (Šveicē) Eiropas federālistu pirmā konference pēc II Pasaules kaŗa pieņēma t. s. Hertensteinas programmu. KOngresā piedalījās pārstāvji no federālistu organizācijām 13 Eiropas zemēs in novērotāju no ASV. T. s. Hertensteines programma ir starptautiskās organizācijas "Eiropas Federālistu Unija". (Hertenrsteines programmas tulkojumu ievietosim Latvju Rakstu Eiropas Vienībai nākamajā izedevumā—red.)

1947. g. 12. VII — Parizē sanāca t. s. Maršala plāna zemju konference. 16 Rietumeiropas valstis, apzinoties savu saimniecisko vienību, kopīgi pieņēma ASV palīdzību. Sākās brīvās Eiropas daļas saimnieciskās kopdarbības organizēšana.

1947. 6. 27.-31. VIII — Montro pilsētā Šveicē notika "Eiropas Federālistu Unijas" pirmais kongress, kuŗā 140 pārstāvji reprezentēja 39 federālistu organizācijas 10 Eiropas zemēs. "Krievu komunisms ar visu ko apzīmē par cenzūru, politisko policiju un inkviziciju nekad nevar kĻŪt Eiropas tautu sadzīves forma," programātiksā referātā teica "Eiropas Federālistu Unijas" eksekutīvkomitejas priekšsēdētājs prof. Brugmanis (Holande). Pēx Montro kongresa Rietumeiropā sākās plašāka "Eiropas Federālistu Unijas" informācijas un propagandas akcija.

1947. g. 8. IX — Gstadā (Šveicē) — "Eiropas Parlamentāriešu Unijas" pirmais kongress pieņēma atzinumu, ka Padomju Savienībā nav brīvi vēlēta parlamenta un tādēļ PSRS nevar būt nākotnes Eiropas Unijas locekle. Kongresam memorandu bija 10 iesniedzis kāds Eiropas apvienošanās kustības interesents-latvietis. Memorandā aizrādīts, ka komunisma terroram Austrumeiropā ir pakļauti miljoni eiropieši un prasīta noteikta kongresa nostājas ieņemšana Austrumeiropas jautājuā. Pēc Gstades kongresa sākās Rietumeiropas parlamentāra akcija Eiropas Unijas radīšanai.

1948. g. 22. I — Anglijas ārlietu ministra E. Bevina vēsturiskā runa par Rietumeiropas UNijas radīšanu. Bevina plāns paredz, ke vēlāk Rietumeiropas Unija aptverty "vias vēsturikās Eiropas zemes." Tā tad ari Baltijas valstis. Pēc Bevina runas sākās vienprātīgākās debates Anglijas parlamentā. Konservatīvo partijas deputāts Netings pat pieprasīja nekavējoties slēgt visas pasaule savienību, "lai Staļinam neizdotos tas, ko Hitlers nespēja sasniegt. Belģijas ministru prezidents Spāks par Rietumeiropas Unijas nepieciešamību izteicās: "Bija laiks ierobežot padomju izplēšanos, kas jau skārusi Baltijas valstis un Balkānus un vēl tiecas turpināties. Tam pretīm jāliek reāls spēks."

1948. gada februāra sākumā Eiropas kristīgo demokrātu partijas pārstāvju kongress Luksemburgā nolēma atbalstīt Eiropas apvienošanos. Pēc Luksemburgas kongresa Eiropas kristīgo demokrāti spēki ieslēzās Eiropas apvienošanās darbā.

1948. g. 17. II — Briselē Anglija, Belģija, Francija, Holande un luksemburga paraksta Rietumeiropas Unijas paktu uz 50 gadiem "Mūsu vienošanās ir pirmais solis uz Paneiropu," pēc pakta parakstīšanas preses konferencē teica Anglijas ministrs MekNīls. Sākās Eiropas polītiskā apvienošanās.

1948. g. 16 IV Parizē t. s. Maršala plāna zemju pārstāvji izveidoja organizāciju Eiropas saimnieciskai sadarbībai. "Dokuments, kuŗu mēs šodien parakstam," teica Francijas ārlietu min. Bido, "ir vienreizējs mūsu kontinenta vēsturē. Tas ir pirmais solis Eiropas apvienošanai." Sākās Eiropas saimnieciskā apvienošanās.

1948. g. 24. IV Parizē Eiropas sociālistu partiju konference atzīst, ka Eiropas vienības istenošana 11 ir vislabākais veids kā miera ceļa Eiropas strādnieki sasniegtu savus mērķus.

1948. g. 7.-11. V Eiropas Kongresu Hāgā organizēja Koordinācijas Komiteja. Kongresā piedalījās 1000 pārstāvji no t. s. Maršala plāna zemēm, Reitumvācijas un Spānijas un Austrimeiropas eksīlpolītiķi. Latviešu eksīlpolītiķi kongresā nepiedalījās, bet visu Baltijas valstu vārdā runāja divi Igaunijas un Lietuvas eksīlpolītiķi.

"Šajā timšākajā brīdī vienota Eiropa ir dzīvības nepieciešamība visai Eiropai un pasaulei," kongresu stklājot teica V. Čerčils, "mūsu mērķi neaprobežojas ar Rietumeiropu. Visas Dienvidaustrumu un Austrumu Eiropas valstis, izņemot Grieķiju, ir piespiestas palikt tālu no mums un vairumam no tām nav iespējams brīvi izteikties demokrātiskās vēlēšanās."

"Nav šaubu," runu komentēja Londonas Avīze, "ka šos Čerčila vārus, riskēdami ar savu dzīvību, klausījās cilvēki aiz "dzelzs priekškara". Baltijas valstīs, Somijā, Polijā, Balkānu zemēs šie vārdi apspiesto miljoniem dod jaunas cerības un jaunu pretestības sparu."

"Kāpēc miljoniem eiropiešu jābīstas no policijas klauvējumiem pie diurvīm?" jautāja V. Čerčils, "Eiropa var tikai augt savā diženumā, uzticībā un tikumos, ja tā cīnas pret katra veida tiranniju, vecu vai jaunu, nācistiku vai komunistisku."

Kongresa 66 darba stundās pieņēma plašas rezolūcijas Eiropas vienības idejas īstenošanai.

1948. gada pavasarī Latviešu Apvienība "Eiropas Unija" atradās vēl inciatīva stadijā, tādēļ oficiāls pārstāvis kongresā nevarēja piedalīties, bet novērotāja sūtīšana financiālo apstākļu dēļ nebija iespējama. Eiropas apvienošanas kustības interesenti-latvieši iesniedza Eiropas Kongresam memorandu, kuŗam jau kongresa sanākšanas cienā pozitīvi atbildēja polītiskās komisijas vadītājs Ramadjē. Pēc kongresa latviešu memorandu polītiskās komisijas vadītājs Ramadjē un Francijas Nacionālpadomes un Franču Padomes Eiropas Vienībai prezidents Erio nodeva Koordinācijas Komitejai tuvākai caurskatei. 12 

Un ko teica Maskava?

Pravda rakstīja: "Laupīt Eiropas valstu neatkarību ir Čerčila, Leona Blūma un viņu draugu mērķis." Maskavas radiofons: "Šie plāni parez Rietumeiropas tautu verdzību, kuŗā tām tiek izspēlētas pret Padomju Savienību."

Franču komunistu laikraksts Humanité: "Hāgas kongress bija starptautiskās reakcijas sapulce."

Pēc Eiropas kongresa sākās pastripināta vienotā "masu un parlamentārā" akcija.

1948. gada Vasarsvētkos Kochermas pilī, Mozeles upas krastos t.s. "mazajā Hāga" pulcējās Eiropas apvienošanās kustības jaunatnes pārstāvji; 150 delegāti pārstāvēja šādasEiropas valstis: Austriju, Dāniju, Franciju, Holandi, Igauniju, Latviju, Vāciju (trīs rietumu zonas); kongresā piedalījās ari viesi no Anglijas un Italijas.

Baltijas valstu delegācija sastādījās no 6 Latvieši Apvienības "Eiropas Unija" biedriem, Baltijas Universitātes 2 latviešu un 2. igauņu studentu pārstāvjiem. Bija paredzēta ari lietuviešu studentu peiralīšanās, bet pēdējie satiksmes gŗūtību dēļ kongresā neieradās.

Kongresa telpas sienu aiz runātāju tribīnes greznoja liela Eiropas karte ar izrakstu "Mūsu mērķis, mūsu uzdevums: Eiropas Unija." Kartē Baltijas valstis atdalītas no Padomju Savienības. Kongress izrādija atsaucību mūsu centieniem iekļauties Eiropas tautu kopībā, pieņemot izšķīrēju, mums labvēlīgu, lēmumu: Rietumeiropas jaunatnes unijas vietā radīt Eiropas apvienošanās kustības jaunatnes koordinētāju organizāciju "Eiropas jaunatne — Juventus." Kongresa rezolūcijā starp city teikts: "Kas mīl savu tautu, vēlas vienotu Eiropu. Visām Eiropas tautām no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem ir jāapvienojas, lai neietu bojā." Eiropas jaunatnes kongress bija pirmā Eiropas apvienošanās kustības starptautiska sanāksme, kuŗā oficiāli bija pārstāvēta ari Latviešu Apvienība 13 "Eiropas Unija". Pēc 8 gadiem latvieši jaunatne izcīnīja Latvijas vietu starptautiskā-politiskā kongresā.

1948. g. 20.-25. V  Circhē (Šveicē) Eiropas liberāļu partiju kongress pievienojās Eiropas apvienošanās domai.

1948. g. 20. VII  Francijas ārlietu ministrs Bido ierosināja Eiropas parlamenta radīšanu. Bido plānu atbalstīja Francijas un Italijas parlamenti. Anglijas premjers Etlijs vēstūlē Čerčilam paskaidroja, ka Anglijas strādnieku valdība principā Eiropas Parlamenta projektu atbalsta, bet uzskata, ka šī projekta īstenošana vēl ir pāragra.

1948. g. 1. IX  Interlakenā (Šveicē) "Eiropas Parlamentāriešu Unijas" otrais kongress pieņēma konkrētus lēmumus par Eiropas Satversmes Sapulces sasaukšanu. Sākās "Eiropas Parlamentāriešu Unijas" akcija, lai Eiropas vienības ceļš pēc pirmajiem panākumiem neapstātos.

1948. g. 7.-10. XI  Romā starptautiskās organizācijas "Eiropas Federālistu Unija" otrais kongress, kuŗā aicināts ari Latviešu Apvienības "Eiropas Unija" pārstāvis, bet tā piedalīšanās ir neiespējama financiālo apstākļu dēļ. "Eiropas Federālistu Unijas" eksekutīvkomitejas loceklis Dr. Senks (Šveice) apspriedē ar Latviešu Apvienības "Eiropas Unija" pag. centra pārstāvi M. Gulbi paskaidroja, ka Romas kongresa polītiskā komisijā iespējama ari Baltijas valstu jautājuma apskate. Tādēļ "Eiropas Unijas" pārstāvja piedalīšanās kongresā bija nevien vēlama, bet put nepieiešama mūsu tautas un visu Baltijas valstu interešu dēļ. Šī izdevuma sastādīšanas brīdī oficiālā informācija par "Eiropas Federālistu Unijas" kongresu vēl nebija saņemta.