BriedisKārlis Lobe, 1963—David Guild, 1993

1. nodaļa

1.

„Brieža dzimtene ir Latgales milzu mežos, uz kurieni viņa tēvs no Vidzemes bij aizgājis, atzīdams Vidzemes kungu varu par pārāk netaisnīgu un sūru,” raksta 1916. g. beigās krājumā „Latvju Strēlnieks” A. Laiviņš,—,,atstāstīšu te no kapteiņa Brieža dzīves gaitas to, ko esmu dzirdējis no paša varoņa mutes. Tur, Vitebskas guberņas robežās, vecais latvju zemes rūķis saņēma kādu meža gabalu, uzcēla tā vidū māju un līda līdumu, lai viņa druvas te zaļotu un briedumā dzeltētu. Šajā līdumā piedzima kapteinis Briedis.

,,Bērnibas gadus pavadija vecāku mājās, kur miļās mātes glāsti ieaudzināja zēnam dziļas reliģiskas jūtas. Veltīts ar šādu garigās dzīves pamatu, zēns sāk iet skolā, uz kuru viņš iet ar lielu prieku. Beidzis pagasta un draudzes skolu, jaunais censonis grib iet tālāk skolā, bet vecāku tukšā roka lāga nespēj tālāk vadīt. Tomēr jaunais gaismas meklētājs neapstājas pret nabadzības grūti uzvaramiem šķēršļiem. Viņš pats grib tālāk iet.

„1902. g. uz visiem laikiem viņš atstāj tēva māju. Aizbrauc uz Daugavpili, kur atrod pajumti pie radiem, un iestājas sešklasīgā pilsētas skolā. Kārtīgi gadu pēc gada beigdams ar labām sekmēm klasi pēc klases, zēns atlicina laiku arī savai brīvajai reliģijas daiļuma meklētai dzīvei, atsvešinājas no ielaišanās draudzībā ar biedriem (pēc viņa pārliecības viņam neviena īsta drauga nav bijis), jo nepatīk viņu vieglprātība, un ar stundu došanu citiem pelna līdzekļus grāmatu iegādāšanai. Viņa sapnis — palikt kādreiz par mācītāju, kas iet cīņā pret tikumisku pagrimšanu, kāda diezgan lielā mērā šķita Briežam krievu-japaņu kara laikā. Ši sava sapņa visdrizāku sasniegšanu ieskatija ar iestāšanos klosteri.

,,Beidzis pilsētas skolu, jauneklis brauc uz kādu klosteri, lai iepazītos ar tā dzīvi un tad iestātos tajā. Bet ceļā notiek gadījums, kas kā ar aukstu ūdeni aplej jaunā meklētāja karsto  4 dvēseli. Necik tālu no klostera, pie stacijas Belija Berega, viņš satiek divus piedzērušus mūkus. Briedis žūpību tur par cilvēku vislielāko netikumu, un nu taisni tos, par kādu pats vēlējies būt, redzēja iestigušus šajās padibenēs. Tas bija pazemojums un sāpīgs sitiens dzīves daiļuma un nevainības pielūdzējam. Tas, ko gadiem ilgi sevī lolojis, piepeši jāatmet. Ne! Uz klosteri vairs nekad nebrauks! Tad tāda bij tā dzive. . .

„1905. g. rudenī Briežam rodas jauns mērķis. Tas ir — kara dienests. Visu ziemu cītīgi mācijās un 1906. g. pavasarī Orlas kadetu korpusā nolika vajadzīgo eksamenu, un nākošu rudeni izturēja konkursa eksamenu Pēterpilī, Vladimira junkuru skolā. Šeit sākās gluži jauna dzive, gluži pretēja viņa bērnības un pirmās jaunības dzīves sapņiem. Jaunā dzīve ir bārga, atbildīga, bet varonim cienama. Skolā viņš labākais skolēns.”

Precizēsim dažus datus. Fridrichs ir bijis tēva Andreja un mātes Jūles, dzim. Ģērmanes jaunākais bērns, dzimis 1888.g. 23. jūnijā pēc toreizējā kalendara, resp. 5. jūlijā tagadējā skaitībā. Viņam bijuši vēl māsa un brālis. Dzimšanas vieta ir Kļenoviku mājas toreizējā Lavšas pagastā Vitebskas guberņā, uz kurieni viņa vecāki bija izceļojuši no Vidzemes 6 gadus agrāk. Divi iepriekšējās skolas bija Lavšas pagastskola un Vitebskas draudzes skola. Pie māsas, kas aizprecēta uz Daugavpili pie kāda dzelzceļa strādnieka, viņš varējis piemesties, apmeklējot Daugavpils pilsētas skolu. Pilsētas skolas bija augstākās pamatskolas, diezgan iecienītas no tiem, kas centās pēc izglītības, bet nespēja maksāt ģimnaziju un realskolu dārgo mācibas maksu. Piemācoties, sevišķi valodas, pāriešana no pilsētas skolas uz realskolas priekšpēdējo klasi nebija reta parādiba. Retāka gan — sagatavošanās pašmācībā gala pārbaudijumiem pie kādas vidusskolas — kā Brieža gadījumā. Kadetu korpusu vispārizglītojošās klases, kas deva pilnas vidusskolas tiesības, bija viens no iecienītākiem skolu tipiem šādos gadijumos.

Uz pilsētas skolu Briedis aiziet 1902. g., 14 gadu vecumā, un pabeidz to 1905. g., 17 gadu vecumā. Viņš tātad nebūs vis gājis „kārtigi gadu pēc gada” cauri visām sešām klasēm, 5 bet iestājies jau ceturtā klasē, kas arī saprotams pēc pamatskolas un draudzes skolas beigšanas.

Zīmīgi, ka Briedim doma kļūt par virsnieku nobriest tieši 1905. g. rudenī. Fr. Brieža brālis palīdzējis vēlāk noskaidrot nelaiķa bērnības un jaunības posmus. Te būtu atzīmējama viņa lielā mācīšanas un lasīšanas dziņa jau no mazotnes, kas nereti traucējusi gana pienākumu uzmanīgu izpildīšanu. Lopiņi, kas parasti labi novērotāji, centušies izmantot sava uzrauga iedziļināšanos grāmatā. Pret mājnieku pārmetumiem zēnu tādos gadījumos aizstāvējis tēvs: „Lai puika lasa un mācās. Varbūt kas iznāks.”

Laikam nebūs bez sava iespaida militaras gaitas izvēlē arī Briedim tas, ka bija grūti saskatīt kādas citas iespējas tālākās izglītošanas ziņā ilgāku laiku un lielākus līdzekļus prasošās augstskolās. Nav redzams, kur viņš ar karavīra dzīvi būtu jau vairāk iepazinies nekā, piemēram, nejaušā gadījumā ar pāris mūku uzvešanos. Ja tas viņam bija radījis tik smagu vilšanos, varēja taču domāt, ka tādi gadījumi būs citur ne mazāk. Droši vien viņš, kas tā mēdza visu apsvērt, arī to bija ņēmis vērā un izlēmis, ka kara dienesta stingrība un tā uzdevums tomēr cilvēka moralo būtību patur idealākā ievirzē nekā civilā dzīve. Kara dienestu viņš no paša sākuma ņēmis ne kā līdzekli, bet sava īsta mērķa būtību, censdamies tanī iedziļināties pilnīgi.

Fr. Briedis tātad bija izvēlējies visstingrāko skolu un vissmagāko, pat dzīvību prasošo arodu, kas bez tam bija ļoti slikti atalgots un toreiz vēl vieglprātīgi pulgots no tā sauktās progresivās sabiedrības.

Līdz 1910. g. reformai kājnieku virsnieku sagatavošana notika divejāda tipa skolās — kara skolās un junkuru skolās. Pirmās uzņēma tikai kadetu korpusu audzekņus, un tās beigušiem bija arī savas oficialas priekšrocības dienestā, otrās — bija 3 un divgadīgas. Divgadigās uzņēma dažāda tipa vidusskolas beigušos vai pie karaspēka daļām sagatavojušos — visus pēc iestāju pārbaudijuma. Vladimira divgadīgā junkuru skolā, kas 1910. g. pardēvēta kara skolā un bija viena 6 no vecakām un ievērojamākām, Fr. Briedis iestāju pārbaudājumu izturēja 1907. g. rudenī.

,,Liktenis arī mani noveda 1908. g. Vladimira kara skolā", pastāsta A. Skurbe, „kur pirmā kursa iziešanai tiku iedalīts 3. rotā. Briedis bija pabeidzis pirmo kursu ar ļoti labām sekmēm, arī ar savu enerģiju un kareivisko stāju ieguvis priekšniecības uzticību, un viņu nozīmē par 2. rotas virsseržaintu. Virsseržanta amats kara skolā nav tikai goda amats. Uz viņa pleciem arī daļa atbildības par junkuru audzināšanu, it sevišķi brīvajā laikā, pie rīta apskatēm, maltītēm un vakara jundām.

„Kara skolā bija pavisam četri virsseržanti. Spilgti viņu vidū izcēlās Briedis ar savām ātrām kustībām un veiklo izdarību. Vinš bija labs paraugs ātrai uztverei, apķēribai, ātrai domāšanai un ātrai rīcībai. Vidēja auguma, slaids, viņš arvien glīti un nevainojami ģērbies. Savus rīkojumus un komandas izrunā skaidrā, skaļā balsī, ar lielu noteiktību. Nekad savas pavēles nemaina, ar junkuriem nedraudzējas, bet ir taisnīgs, patīkams un vienlīdzīgs ar visiem. Atvaļinājumus Briedis izmanto reti, bet čakli mācās un gatavo militaros uzdevumus. Personīgi tiku viņu redzējis tikai 3—4 reizes Lielajā teātrī baleta izrādēs un 3 reizes jaunajā cirkū vispasaules cīkstoņu sacīkstēs. No visa varēja spriest, ka Briedis apņēmies kā pirmais beigt kara skolu un šī mērķa sasniegšanai veltīja visu brīvo laiku. Kad viņu satiku vienatnē, izdodam junkuriem rakstāmlietas, viņš apskatīja manu vārdu uz pieprasījuma un īsi jautāja latviski: „Latvietis?” Pēc manas atbildes, viņš tāpat īsi atteica: „Latviešiem vajaga čakli mācīties, lai labāk beigtu kara skolu, jo bez tā mēs nekur tālu netiksim.” Biju sagatavojies vēl uz daudziem jautājumiem, bet tanī brīdī ienāca klases inspektors, un mēs sarunu pārtraucām.

„Uz Ziemas svētkiem nāca zināms, ka pusgada pārbaudījumus izturējuši kā pirmie 1. rotas virsseržants N. un 2. rotas virsseržants Briedis ar līdzīgām atzīmēm. Šo reto sagadīšanos dzīvi apsprieda skola, un cik varēju nojaust, junkuri labprāt būtu redzējuši pirmā vietā Briedi. Mani kā latvieti arī tas 7 interesēja, jo pusgada pārbaudijumus pirmā kursā kā pirmais izturēja latvietis Jāzeps Baško, kas ar mani bija kopā 3. rotā. Tanī laikā Vladimira kara skolu apmeklēja pavisam 6 latvieši, un visi mēs beidzām kara skolu kā seržanti vai kapraļi. J. Baško manā izlaidumā beidza kā otrais.

„Kad satiku Briedi togad pēc Ziemas svētkiem un apsveicu viņu jaunajā gadā, tad pie viena apsveicu arī ar sekmēm pārbaudījumos. Briedis kā parasti kodīgi atbildēja: „Vēl daudz verstes makaronu jānotiesā (makaroni ar kotletēm bija katru dienu brokastīs), un galvenais, šaušanai nepieciešams daudz pulvera.” Viņa izteicienā tomēr bija manāma zināma pašapziņa un apņemšanās, un varēja saprast, ka viņš vajadzīgo pulveri sagādās. Tikām arī ar Baško runājuši par Brieža sekmēm. Viņš man stāstīja, ka viņam gadījies noklausīties Brieža atbildes kādā repeticijā kara ģeografijā. Briedis atbildējis uz visiem jautājumiem spīdoši un dzelzceļa mezgla schemas visas attēlojis uz sienas tāfeles. Lektors esot pateicies Briedim un teicis, ka viņš atbildi novērtējot ar augstāko atzimi. Tālāk Baško teica: ‘Ja gribi turēties pirmajās vietās kara skolā, tad tāpat kā Briedim no atvaļinājuma jāatsakās’. Jāatzīstas, ka Brieža cenšanās arī uz mums atstāja labu iespaidu, un mēs arī vienu otru atvaļinājumu izlaidām, lai labāki sagatavotos priekšmetu pārbaudēm.

„Kā virsseržants Briedis bija diezgan patstāvīgs un par saviem pakļautiem vajadzības gadijumā iestājās.

„Bija gadījumi, kad taktiskās lauka mācibās Briedis rādīja savu īpatnējo izdomu. Divpusīgos bataljona manevros viņa izlūkiem bija jāapzimē, ka tilts pār muklaino upi uzspridzināts. To parasti apzīmēja ar petardēm, kad ienaidnieks tuvojās. Briedis uz savu galvu lika petardes lādiņu ievietot skārda kārbā, kas sprādzienu pastiprina, un izjauca pa īstam tiltu. Zinu tik daudz, ka mēs kājnieki tikām upītei pāri pa sasviestiem kokiem, bet gvardes eskadrons pāri netika — tam bija jāmēro garš apkārtceļš.

„Nakts mācibās arī notika Brieža ierosināti pārsteigumi. Visās taktiskās mācībās par komandieriem nozimēja vecāka kursa junkurus, lai viņiem būtu prakse atrisināt uzdevumus. 8 Uzdevumus deva skolas virsnieki, paši piedaloties tikai kā novērotāji un vadītāji. Vienā nakts vingrinājumā Briedis uzdod savam izlūkam izrāpties cauri ,ienaidnieka' apsardzības līnijai un pievienoties ar savu telefona vadu pretinieka telefona tīklam. Junkuram tas arī izdodas. Nakts vidū Briedis dod ienaidniekam telefonisku rīkojumu (fiktivu) atiet no apsardzības līnijas un sapulcēties kreisā spārnā, lai no turienes turpinātu virzīšanos uz priekšu. Ienaidnieka apsardziba, rīkojumu nepārbaudot, sāk virzīties uz norādito vietu. Briedis ar savu rotu tagad pēkšņi uzbrūk un saņem ienaidnieka vadus gūstā.

„Vēl spilgti atceros kādas nakts mācības, kurās pats piedalījos. Ienaidnieka vienībām bija uzdots ieņemt aizsardzības pozicijas un noturēt dzelzceļa staciju un ceļu krustojumu. Uzbrucēja rotu komandēja Briedis. Viņš uzdeva naktī nepārtraukti apgaismot ar raķetēm dzelzceļa stacijas rajonu un reti apšaudīt, bet no tālākas darbības atturēties. Ceļu mezgla rajonā un starplaukā ieturēt pilnīgu klusumu. Ienaidnieks bija pārliecināts, ka dzelzceļa stacijas rajonā notiek tikai demonstracija, un visas rezerves turēja ceļu krustojuma tuvumā. Rīta gaisma vēl nebija iestājusies, kad Briedis ar visu rotu uzbruka dzelzceļa stacijai, ieņēma to un nostiprinājās gar dzelzceļa uzbērumu. Ģeneralštaba kapteinis, kas vadīja nakts mācības, izlēma, ka stacija ieņemta un arī rotai, kas apsargāja ceļu krustojumu, bija jāatkāpjas, jo uguns no dzelzceļa uzbēruma skāra rotas spārnu un aizmuguri.

„Tuvojoties vecākā, kursa izlaidumam, visi ar lielu interesi gaidījām rezultatu, kas beigs kā pirmais. Stāvoklis bija tas pats kā Ziemas svētkos — virsseržantam N. un virsseržantam Briedim pilnīgi līdzīgas atzīmes. Galīgais lēmums tātad atkarīgs no skolas pedagoģiskās padomes, kas sīki un ļoti vispusīgi novērtēja katra junkura spējas. Arī man bija priecīgs pārsteigums, kad nāca zināms, ka pedagoģiskā padome nolēmusi: „1909. gadā kā pirmais skolu beidzis virsseržants F. Briedis. Viņa vārds iegravējams marmora plāksnē skolas lielajā zālē.”

„Ar junkuru Zaksu pēc tam nolēmām izdibināt, kādi 9  izšķirīgi iemesli bijuši pedagoģiskai padomei, lai tieši Briedim piešķirtu pirmo vietu. Palīdzot skolas adjutantam kārtot kartes un plānus taktiskām mācibām, man bija izdevība skart šo jautājumu. Adjutants man pārliecinoši norādīja, ka Briedis bijis spīdošs virsseržants, bijis spīdošs ierindnieks, apķērīgs taktisko uzdevumu atrisināšanā un militaros priekšmetos guvis vienmēr labākās atzīmes. Izšķirošo atzinumu tomēr devis kara vēstures lektors, ģeneralštaba pulkv. L. Viņš apgaismojis Brieža spējas pārbaudījumos, kara vēsturē. Briedim nācies paskaidrot kāda korpusa atkāpšanos pie Ljaojanas, un Briedis šo atkāpšanos apzīmējis par bēgšanu. Laktors bijis pārsteigts un jautājis, kāpēc viņš tā domā. Briedis nav teicis nekā, bet izvilcis no kabatas ar savu roku zīmētu schemu un nodevis to lektoram. Uz schemas bijusi sīki izstrādāta kārtība, kādā korpusam bijis jāvirzās pie atkāpšanās, lai neciestu zaudējumus un saglabātu savu artileriju, kuru korpuss bija pametis japaņiem. Ar šo schemu pulkv. L. iepazīstinājis pedagoģsko padomi, reizē ar to izceļot Brieža ievērojamās zināšanas taktikā. Taisnīgais lēmums deva Briedim pilnīgu gandarijumu par viņa nenogurstošo čaklumu.”

Šis Brieža raksturojums kara skolā skaidri parāda, cik pilnīgi Briedis bija centies iedziļināties izvēlētā arodā, domāt un dzīvot tanī ar visu apķērigā prāta un lielās gribas spēku. Te arī atslēga visam turpmākam Brieža darbībā un žilbinošām sekmēm viņa vienmēr sīki izplānotos un droši tvertos pasākumos, kas viņu — tikai pateicoties pašā ārkārtējām dotībām — izcēla jau kā jaunu virnieku miera laikā, bet piecus gadus vēlāk, sākoties lielajam karam, paša kara sākumā parādīja kā patiesu varoni. Ne tikai personīgas drosmes, tā varēja būt arī daudziem citiem, bet arī visu citu idealu kareivisku ipašību dēļ.

Izlaidumi visās kara un junkurskolās notika vienā dienā, un katrai skolai iepriekš piesūtīts pulku saraksts, kur jauno virsnieku vietas, tā sauktās vakances, attiecīgai skolai piešķirtas. Ar tām varēja iepazīties jau īsi pirms izlaiduma. Briedim, 1909. g. skolu beidzot kā pirmam, bija izvēlei visas: ņem, kuru gribi. Nav gan tiesa, ka Briedis būtu varējis izvēlēties katru 10 gvardes pulku, ja līdzekļi atļautu. Gvardes pulkiem virsniekus komplektēja sevišķā kārtībā, pie tam no divi vecākām kara skolām. Tie bija „nobruņoti” arī ar pulka virsnieku saimes lēmumu vēl pēc zināma „kandidata” laika. Šīs vakances gan sarakstā uzrādīja, bet vispārējā izvēlē tās negāja.

Kāpēc Briedis bija izvēlējies pulku Daugavpilī, par to viņa paša izteicienus neesmu atradis. Domājams, ka ne bez savas nozīmes te bijušas pilsētas skolas gaitas, tuvums savējiem, varbūt arī kāda romantika — kara skolu beidzot viņam ir 21 gads. Ivangorodas pulkā Daugavpilī Briedis, tikko kara skolu beidzis leitnants (podporučiks), ierodas septembra beigās. Tik iznesīgs virsnieks, var teikt modeļvirsnieks, kas pie tam „nāk no skolas marmora plāksnes”, bijis junkuru virsseržants, nevar „pazust”. Viņu iedala pulka mācības komandā, kur viņš 2 gadus sagatavo instruktorus. Izrādās, ka pulkā nav labāka šāvēja. Jau nākamā (1910.) gadā šaušanas sacīkstēs viņš iegūst visas trīs pirmās godalgas un pamudina arī citus virsniekus ar to vairāk pievērsties šaušanas vingrinājumiem. 1912. g. Briedi paaugstina virsleitnanta (poručika) pakāpē. Tai pašā gadā viņš lasa virsnieku sapulcē par tematu „Vācu kara taktikas principi un varbūtējs karš”. Priekšlasījumu noklausīties ieradušies arī augstāki priekšnieki. Panākumi bijuši lieli, un pulka atestācijā ierakstīts: „Ievērojams. Pelna izvirzīšanu par rotas komandieru pirms parastā laika.”

1913. g. Briedi kā izcilu virsnieku piesaista sev 25. divizijas štabs. 1914. g. viņš iztur priekšpārbaudijumu pie Viļņas kara apgabala štaba un iegūst tiesību piedalīties iestāju pārbaudījumos Pēterpils ģeneralštaba akademijā. Tā mācoties un strādājot spoži pārvarēts atkal kāds posms. Karš akademijas nodomiem pārvelk svītru. Šai laikā bija notikušas pārmaiņas arī Brieža personīgā dzivē. 1913. (1912.?) gada ziemā bija nosvinētas viņa kāzas ar Kseniju Lībermani, dzelzceļa grāmatveža meitu. Tās bija milestības laulības, jaunam virsniekam apprecot meiteni, kas tikko bija atstājusi ģimnazijas solu. Nākamā vasarā viņiem piedzima meitiņa Vera, kas pēc gada nomira. Viņas nāve bija smags pārdzīvojums vecākiem. 11 Briedis rakstījis brālim: „Verina bija ļoti slima, bet tad sāka likties, ka viņai iet labāk. Tas gan bija maz ticams, jo viņas organisms bija ļoti novājināts. Tomēr gribējās ticēt, ka viņa izturēs. Šonakt saņēmu telegramu, ka viņa mirusi. Braukšu apbedīt. Tādā kārtā esmu saņēmis no likteņa jau otru drausmu sitienu, kas nojauc gandrīz līdz pamatam manus nodomus.” Kas bija šis pirmais drausmu sitiens, to nezinām, tikai nedomāju — kā to esmu lasījis — ka tas saistītos ar kara dēļ atliktām akademijas studijām. Tāds jau nu Briedis nebija, lai cik labprāt mācījās, ka to būtu sajutis tikpat traģiski kā bērna nāvi.

Patiesā kara pieņemšanā iedzivotāju visplašākās aprindas nostājās karā pret Vācij u 1914. gadā. Pirms 9 gadiem Krievija bija pieredzējusi plašu revolucijas vilni, kas jo sevišķi mutuļains bija valsts rietumos. Tagad it sevišķi te bija tā pati ”saslēgšanās ap troni´” līdz pilnīgai uzvarai, kas izpaudās lielajās patriotiskās demonstracijās. Norādijums uz to palīdz arī skaidrāk izprast Brieža uzņēmību pārdrošos izlūku gājienos ar pareizi apsvērtām iedzīvotāju atbalsta cerībām.

25. divizija, kuras štabam Briedis bija piekomandēts, ietilpa Nemunas (Renenkampfa) armijas sastāvā. Jau nepilnu mēnesi pēc kara sākuma, krievu armijai iebrūkot Rītprūsijā un nonākot pie Karaļaučiem, Briedis izdara apbrīnojami pārdrošu izlūku gājienu, izejot cauri ienaidnieka apsardzības līnijai un tāpat atgriežoties ar svarīgiem novērojumiem un poziciju skicējumiem. Notikums atstāstīts bieži dažādi — ne jau paša Brieža, bet atstāstītāju dēļ — jaucot notikumus vienā gājienā ar notikumiem citā. Skaidrs, ka izlūku gājiens noticis pēc paša izdomas un ierosmes. Norādīts, ka Briedis labi pratis vāciski (gatavošanās dēļ uz akademiju? — tā sauktais „schuldeutsch” vien tomēr labu prašanu nedod) un tas bijis viens no iemesliem, kāpēc viņš uzdrošinājies riskēt. Briedis līdzi ņem arī 3 kareivjus, kurus viņš izmeklē savā 99. Ivangorodas pulkā. Mājniekiem uz Kļenovikiem viņš pirms iziešanas rakstījis: „Dodos svarīgā uzdevumā. Iznākums var būt piecdesmit procenti pret piecdesmit. Viss Dieva rokā. Ja beigsies labi, tūlit ziņošu”. 12 Izlūkiem izdevies nepamanītiem iziet cauri vācu apsardzības līnijai, apejot posteņus, diezgan tālu iedziļinoties aizmugurē un novērojot. Briedim radies iespaids, ka arī vācu pusē viss neiet sevišķi gludi. Nogulušies slēpnī liela ceļa tuvumā, vērojuši kolonas, vezumus, dzirdējuši sarunas. Vārdu sakot, Briedis guvis daudz iespaidu par to, kas notiek vācu aizmugurē mūsu frontes tuvumā. Atgriešanās bijusi grūtāka, nācies pārpeldēt Pregeles upi, ko Briedis un divi viņa kareivji veikuši, bet trešais noslīcis.

Ziņojums par izlūkoto bija divizijai arī liels prestiža iegūvums visā arrnijā, un pievērsa vēl plašāku ievēribu kā lidz šim jaunajam virsniekam ar tik lielu drosmi un uzņēmību. Briedi apbalvoja ar Jura jeb tā saukto zelta zobenu. Ķeizara pavēlē par šī apbalvojuma piešķiršanu teikts: „Divizijas komandiera norīkojumu virsnieks 99. Ivangorodas pulka poručiks Briedis apbalvots par to, ka 1915. g. 30. augustā Tapiau rajonā ar saviem izlūkiem izlavījās cauri ienaidnieka apsardzībai, nokļuva ienaidnieka rajonā, kur nodzīvoja vairāk kā diennakti un atveda sīkus un pareizus datus par ienaidnieka pozicijām, tādā kartā ievērojami sekmējot mūsu turpmāko kara darbību.”

Sakāvuši Samsonovu, vācieši pievērsās Renenkampfam un atsvieda to aiz savām robežām, kur krievi aizķērās aiz Nemunas. Svarīgi bija noskaidrot, kādi vācu spēki atrodas tagad pretim 25. divizijai un tās kaimiņiem Mariapoles — Virbaju — Vladislavovas rajonā. Divizijas štabs uzaicināja pulkus, lai pieteiktos brivprātīgie, kas censtos iekļūt ziņu ievākšanai ienaidnieka aizmugurē, resp. atkārtotu Brieža paraugu. Briedi aizkavēja slimība. Citi nepieteicās. Tad pieteicās atkal Briedis, kaut arī nevesels. Viņa priekšzīmei sekoja tad vēl viens kājnieku un viens kazaku virsnieks.

Katra virsnieka rīcībā nodeva 8 kareivjus un 28. septembra naktī trīs patruļas devās pretim vācu pozicijām, katra savā virzienā. Divas patruļas devās jāšus, bet Briedis izlēma, ka zirgi tādā gājienā var būt par traucējumu un devās kājām. Izejas punkts bija Nemunas labais krasts. Netālu bij a Vācijas robeža, bet arī tur pierobežā dzivoja vēl lietuvieši, ko vācieši 13 centās pārvācot. Tāpēc Briedis iekalkulēja arī vietējo iedzīvotāju palīdzību, kas pilnigi attaisnojās.

Brieža ierašanās pēc 9 dienu klejojuma ienaidnieka aizmugurē, pie tam ar visiem saviem kareivjiem, spirgtiem un neskartiem, bija īsta frontes sensacija. Par to dauz runāja, pat nereti pārspilējot izlūku skaitu un aizmugurē pavadīto laiku. Uzmanība šim Brieža tik sekmīgi veiktam gājienam, kas deva pilnīgu ieskatu par ienaidnieku divizijas un korpusa priekšā, atļaujot arī salīdzinošus tālākus secinājumus, jo saprotamāka abu pārējo grupu pilnīgas neveiksmes dēļ. No kazaku grupas neatgriezās neviens. No trešās patruļas izkļuva atpakaļ viens kareivis, kas varēja pateikt tikai to, ka pārējie krituši vai saņemti gūstā.

Pulkvedis A. Liberts rāda vienu no versijām, kas tā sakot ,,zaldatu vēstnesi” cirkulēja par Brieža izdarību vāciešu aizmugurē: ,,Kad mūsu korpuss 1914. g. oktobra sākumā atkal pārgāja uzbrukumā un tuvojās Rītprūsijas robežām, mums ceļā uz fronti pagāja garām 100 kājnieku pulks. Viens no mūsu vecākiem virsniekiem zināja stāstīt, ka šai pulkā (tas bija gan tās pašas divizijas, bet ne Brieža pulks), esot kāds leitnants vai virsleitnants, kas ar savu pusrotu sabijis vācu aizmugurē 2 nedēļas un tad atkal pievienojies pulkam. ‘Tas gan laimes bērns’, iesaucas daži. ‘Divi nedēļas palikt neatklātam un nekrist gustā!’ — Tas tiešām bija izņēmums, jo Renenkampfa armija gūstekņos zaudēja ap 70.000 vīru.”

Ķeizara pavēlē par Brieža apbalvošanu ar Jura ordeni teikts, ka apbalvots par to, ka „pats labprātīgi gājis bīstamā izlūkošanā un, kad tālākā iešana ar izlūkiem vairs nebija droša un iespējama, apvilka zemnieka drēbes un dzīvību apdraudošos apstākļos laimīgi nokļuva pie Vilkovišķiem ienaidnieka novietnē, no kurienes atveda ļoti svarīgas ziņas un vērtīgus norādījumus par ienaidnieku, kas pierādījās pilnīgi pareizi, kad mūsu karaspēks uzbruka, un tā ievērojami palīdzēja savai divizijai”.

Līdz pārnākšanai uz Latviešu strēlniekiem Briedis bija saņēmis vēl šādus apbalvojumus: Vladimira 4. šķ. ordeni ar šķēpiem un lentu par nopelniem 4.(17.) augusta kaujā; 4. šķ. 14 Annas ordeni par 7.(20.) augusta kauju; 3. šķ. Stanislava ordeni ar šķēpiem un lentu par cīņām pie Voļa-Šidlovskas; 3. šķ. Annas ordeni ar šķēpiem un lentu.

Briedis bija izstrādājis projektu braukt uz Galiciju un dibināt tur partizanu pulciņus, kas cīnītos pretinieka aizmugurē. Divizijas štabs Briedi atrunāja un lūdza palikt divizijā.

Izpaudusies vēsts par Latviešu bataljonu dibināšanu, Briedi ļoti ieinteresēja. 1915. g. 19. jūlijā (1. augustā.) gadījās būt Augstā virspavēlnieka štabā., kad tur patlaban projekts par Latviešu bataljonu formēšanu bija iesniegts apstiprināšanai. Briedis vairs štabā nebija svešnieks, un tā viņš tūliņ kā pirmais dabūja atļauju pievienoties formējamiem Latviešu bataljoniem. Divizijas vadība nepavisam nebija priecīga par Brieža uzrādīto pārcelšanas pavēli. Darīt tomēr nekā vairs nevarēja, un visi viņam novēlēja labas sekmes.

Divizijas sastāvā Briedis bija piedalījies 19 lielās kaujās, pa visu laiku tikai 1914. gada decembrī vienreiz kontuzēts galvā.

ABOUT BriedisForeword

David Guild's note1 | Childhood and youthChoosing the militaryTop of his classWar breaks out2 | Latvians organizeGermans attackCounter-attackMaster tacticianInnovator3 | Battle at Veiss homesteadInstructing troopsChristmas battles4 | Bolshevik revolutionLatvians targeted, Briedis executed

Priekšvārds1. nodaļa ►2. nodaļa3. nodaļa4. nodaļa