The first propagandist essay of the almanac is Andrejs Upīts's "Latvia's Soviet literature and art in evacuation," extolling the vibrant creativity established during the first Soviet occupation, and recounting its retreat to and nurturing in Soviet Russia, then returning home, where "there is not the smallest doubt, that in its liberated homeland it will grow further, in the not-too-distant future to rise to equal the accomplishments of the oldest and largest of the Soviet peoples."

“Latvia's Soviet literature and art in evacuation”

Those such as ourselves, first generation "exiles," can tend to view Latvian cultural participants in the Soviet regime through the "Lācis" lens. Vilis Lācis was a prominent and popular author who also collaborated with the Soviets in beheading independent Latvia, even signing deportation orders against his fellow citizens. We were predisposed to view Andrejs Upīts, author of this essay, as yet another Soviet lackey, but further investigation painted a more nuanced portrait.

About the author

Andrejs Upīts at lv.wikipedia.org

Andrejs Upīts (4 December 1877, Skrīveri parish, Russian Empire – 17 November 1970, Riga, Latvian SSR)1 was a Latvian teacher, poet, short story writer, and Communist polemicist.

Upīts may well be the most prolific Latvian author ever: 20 novels, 28 plays, a dozen collections of short stories, and two anthologies of poetry. And his works have withstood the test of time. Open his 1914 novel Zelts ("Gold") to any page and it is as fresh and contemporary today as it was when written.

While a supporter of the 1905 revolution, Upīts did not participate himself. Self-taught, Upīts learned German, Russian, English, French, and Italian. In the course of his studies he had also encountered Marx, eventually becoming an adherent of Marxism2 and joined the Communist party in 1917. He left for the Soviet Union with the retreating Red Army, but returned to Latvia at the first opportunity. However, he and his traveling companions were apprehended at the border. While the others were released, Upīts was arrested because he had worked in the Bolshevik educational commissariat—the Bolsheviks had been particularly bloody. Threatened with the death penalty, Upīts was saved owing to a petition by Rainis and other notable cultural figures, eventually leading to Upīts' release. Upīts returned to his childhood home.

Upīts had severed his contacts with the Communist party, although it continued to attempt to seek him out. The Latvian Independent Socialist Party—Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija (NSP), formed in 1928, managed to recruit Upīts to contribute to their newspaper Vārds ("The Word") becoming its literature, art, and culture editor. They also put him up for election in 1928, succeeding in including his name on ballots in five districts. Upīts had no desire for office, however, and was not elected.

Latvia's years of independence were Upīts' most fruitful, however, coming to a halt with the Ulmanis coup in May, 1934. Leftist publications, the venue for Upīts' works, were shuttered, Upīts himself was enjoined from publishing as a critic or commentator, and publication of his works was banned. To get by, he used his own resources to translate, publish, and sell his novels in the USSR under the pseudonym "Kurmis."3 However, developing events in Latvia also reinforced his political sympathies, at least for a time, in opposition to Soviet Russia. The nature of his works also changed during this time, focusing on history and the day-to-day life of simple folk.

The 1940 Soviet invasion marked yet another turn in Upīts' personal and literary life. As in the 1930's, Upīts found himself at the epicenter of events, and for the incoming regime, a candidate ripe for political exploitation. He was elected to the sham Soviet Latvian Saiema in 1940 and participated in the Soviet Council session wherein Latvia "joined" the USSR. Back home, Upīts led the first Latvian Soviet Writers' Union Congress and was appointed editor of Karogs ("The Flag") although he did not actively engage in its publication. While the Soviets conducted themselves favorably toward Upīts, neither was he indebted to them.

With the Nazi invasion, Upīts evacuated to Russia with his wife4 Olga and grandson Aivars, living in Kstinino (Кстинино), a small hamlet not far from, now a southern suburb of, Kirov. He led a reclusive life, focusing on writing, not participating in the life of the Latvian colony there.

Upon returning to Latvia in 1944, Upīts formally resumed his post as head of the Writers' Union, although in actuality those duties were carried out by Valdis Lukss. He also formally continued as editor of Karogs, founded the Academy of Sciences language and literature institute, and chaired the Latvian literature department at the University of Latvia. He also received a bevy of awards and honorary—including "Hero of..."—titles. His 1945 Zaļā zeme ("Verdant Country") received a Stalin award. Every first grader learned Upīts' ditty Lec kā krupīts ("Hop like a toad").

However, Upīts' good standing with the regime did not last. His 1930 play Ziedošais tuksnesis ("Blooming Desert") ran afoul of censors, and its performance at Dailes teātris—still the premier theatrical venue in the capital, Rīga—banned. Censors also banned his history of Latvian literature. The final ignominy was the 1967 publication, at age 89, of his Bezsaules noreits ("Sunless Sunset"), taking aim against Latvian emigré literature. The book was commissioned by Arvīds Pelše and Ilmārs Īverts, then Cīņa editor. By this work, Upīts ensconced himself amongst Soviet lackeys.5 In fairness to Upīts, Bezsaules noreits was also heavily censored, surely to erase any positive nuances.

Despite Upīts' sympathies for Marxism, it's not clear this accounts for his working with the Soviet regime when it invaded in 1940. His grandson Aivars often spoke of Upīts speaking openly in his waning years, amongst family, of his disappointment in the Soviet regime. Most notably, he had agreed to write a letter to Nikita Khrushchev against Russification, in support of the Berklavs faction. However, it was never sent, nor will we ever know what Upīts would have written.

Translated and adapted from Pieci latviešu rakstnieki un padomju vara. Kurš kuru?, Andrejs Upīts (1877–1970) and Cenzēts mūža garumā.

While Google Translate finds Latvian challenging, one can still glean the general gist. We've transcribed the full essay for Latvian studies.

Latvijas padomju literatūra un māksla evakuācijā

Jaunā latviešu padomju literatūra un māksla tikai pirmo nepilno gadu iespēja nodibināties un uzsākt savu rosmi pašas dzimtajā zemē. Fašistisko ordu iebrukums piespieda to saviem darbiniekiem līdzi pārcelties uz mūsu padomju Tēvijas tālākiem austrumu apgabaliem, kur tā vairāk kā trīs evakuācijas gadus turpināja attīstīties. Tagad, kad viņa atkal atgriezusies savās mājās, varam sniegt īsu pārskatu par to, kas šajā laikā izaudzis no senās saknes un kā tas veidojies tālākā rosmē.

Nebūt viņa šos gadus nav jutusies kā svešumā pārcelts stāds, kam trūkst piemērotas zemes, kur augt, un nepieciešama klimata, kas silda un veldzē. Aiz kontrasta, prātā nāk bālā, izstīdzējusī, romantiski trauslā emigrantu literatūra, ko radīja lielās franču revolūcijas svešumā padzītie, rezignējošie aristokrati. Vai atkal tie akla naida pilnie, ideju un mākslas kroplie ražojumi, kādi nāca no aizbēgušo krievu baltgvardisko rakstītāju spalvas. Padomju Savienības tautām pašu zeme zem kājām un pašu debess virs galvas ir arī plašās territorijas vistālākā malā. Protams, ar to nav teikts, ka nacionālai padomju mākslai viena alga, kur viņa atrodas, un ka viņas īstai, zaļoksnējai, pilnvērtīgai augsmei tāpat nebūtu nepieciešama zeme, apkārtne un apstākļi, kuŗos tauta tūkstoš gadus dzīvojusi un kas piešķiŗ visas viņai raksturīgās nacionālās īpašības. Tikai tas jāuzsveŗ, ka latvju padomju literātūra un māksla evakuācijā visus šos trīs kaŗa gadus nav sajutušās kā emigrācijā un svešumā, bet kā ciemos pie lielās, viesmīlīgās krievu tautas vai, labāk sakot, talkā pie kopēja darba, kas viņas ir briedinājis, rūdījis un padarījis spējīgas lielu laikmeta uzdevumu veikšanai.

Jau sen pirms padomju laikiem vēsturiski un organiski ievērpušās tās saites, kas latvju tautas politisko un kultūras attīstību allaž vienojušas ar to labāko, kas bijis krievu tautai. Pag. g. s. 80.—90. gados latviešu progresīvie studenti Krievijas augstskolās nāca tuvos sakaros ar radikālo inteliģenci, ar tās starpniecību iepazina „Zemes un Brīvības“ politisko tendenci un Cerņiševska, Dobroļubova un Pisareva literātūras idejas, kas jau agrāk pazīstamai Vakareiropas sociālisma mācībai piešķīra tieši dzīvē lietojamas aktivitātes tendenci un visvairāk sajūtamā veidā izpaudās kritiskā sociālā reālisma strāvas ieviešanā latviešu literatūrā un kritikā. Ar 1905. gadu bez pastāvošās latviešu un krievu progresīvās inteliģences tuvības sākās abu tautu, sevišķi viņu strādniecības cieša tuvināšanās: pēc Ļeņina liecības Latvijas proletariāts Krievijas revolūcijas sākuma posmā — 1905. g. — atradās cīnītāju pulka pirmajās rindās. Šī cīņas brālība pastāvēja joprojām un kļuva jo ciešāka un stiprāka. 1919. g. jaunā Sarkanā Armija mums palīdzēja iztīrīt zemi no sabrukušās vācu ķeizariskās okupantu armijas paliekām un pirmo reizi nodibināt padomju varu Latvijā. Šīs varas piecu mēnešu pastāvēšanas laikā latviešu padomju mākslas dzīve no Padomju Krievijas saņēma tik bagātīgu atbalstu un līdzekļus, ka jau šajā īsajā laikā bij iespējams nostādīt ievērojamā augstumā mūsu operu, simfonisko mūziku, teātri un glezniecību, sarīkot tik krāšņus un lieliskus 1. maija svētkus, kādus Rīga ne pirms, ne pēc tam nav piedzīvojusi. Latviešu sarkanie strēlnieki bij starp tiem, kas Ļeņinu sargāja Petrogradā un vēlāk Kremlī, viņi apsargāja proletāriāta vadoni vēsturiskajā braucienā no ziemeļu galvaspilsētas uz Maskavu, kā to notēlojis Aļeksejs Tolstojs savā romānā „Maize“. Plecu pie pleca ar saviem krievu un ukraiņu brāļiem latviešu strēlnieki cīnījās pret baltgvardu bandām Ukrainā, palīdzēja ielauzt Perekopa vārtus, izmēzt baronu Vrangeli no Krimas un nesatricināmi nostiprināties padomju varai Krievijā.

Tā ir kopējās cīņas nodibinātā brālība, asinīm apstiprināti tradiciju pamati, uz kubiem arī jaunā latviešu padomju literātūra tūliņ atrada ciešu kontaktu ar savas lielās brāļu tautas plaši veidoto mākslu.

Bet šim kontaktam ir arī savs vecu, tīri literāru tradiciju pamats. Ienīstajiem vācu baroniem pakalpīgā cariskā krievu administrācija un pārkrievotāji izglītības ierēdņi tāpat bij latviešu tautas ienaidnieki un nespēja tai modināt nekādas simpātijās pret krievu tautu. Tikai proletāriāta kopējas cīņas 1905. gadā pret carisko patvaldību pirmo reizi veda latviešus tiešā saskarē ar īsto krievu tautu, kuŗa jau sen pirms padomju laikiem nepazina nekādu naidu pret savām mazajām kaimiņienēm, ne tādu lielas tautas šovinistisku uzpūtību, kādu latvieši gadu simteņus bij izbaudījuši no saviem vāciešu kaklakungiem. Plaša svešvalodu prasme un Vakareiropas literātūru pazīšana allaž ir bijusi latviešu inteliģences raksturīga īpašība. Tagad šī inteliģence, sevišķi progresīvie rakstnieki, dedzīgi pievērsās krievu idejiskai beletristikai un kritikai. Vispopulārākais, protams, tika Goŗkijs ar saviem revolūcionārā romantisma stāstiem un drāmām, kuŗas uz latviešu skatuves aizēnoja sen pazīstamās Ibsena, Bjernsona, Hauptmaņa, Heijermansa sociālās lugas. Jaunatne ar aizrautību lasīja Čechova, Čirikova, Veresajeva un citu krievu demokrātisko beletristu darbus un Pļechanova mākslas teorētiskos rakstus, kas lielā mērā sekmēja marksistiskās literatūras izpratnes izplatīšanos latviešu inteliģencē un uzskatāmi arī kā attāls ceļa sagatavojums mūsu tagadējai padomju mākslas praksei.

Demokrātiskā republika un „autoritārais“ režīms kā no uguns gribēja nosargāt latvju tautu no visa, kas iespiests sociālistiskajā valstī un krievu valodā — pat grāmatas par ziepju vārīšanu vai biškopību turēja aizdomās, ka tur varētu būt apslēpts kāds indīgs komunisma dzelonis. No skolām izskauda krievu valodu, lai jaunajai paaudzei vienkārši padarītu nepieejamus krieviskos rakstus. Bet visa šī gļēvās bailības aizsardzības sistēma izrādījās nelietderīga. Pa tikai viņiem vien zināmiem ceļiem latviešu sociālistiskie rakstnieki tomēr dabūja zināt, kas notiekas Padomju Savienības mākslas dzīvē, lielākā vai mazākā mērā pratās sekot visām tām virzienu cīņām, visiem tiem meklējumiem un noskaidrošanās procesam, kas norisinājās pirmajā gadu desmitā pēc Oktobŗa revolūcijas.

Cik daudz slepena spēka no visa tā bij uzkrājies latviešu sociālistisko rakstnieku kopumā, to pierādīja 1940. — 1941. gads, brīvās darba tautas Latvijas pirmais pastāvēšanas gads, kad mūsu jaunā padomju literātūra pacēlās ar pirmo, saules caurstarotu vilni. Laiks ir bijis pārāk īss, lai latviešu padomju māksla un literātūra aptveroši plašās ainās iespētu atgleznot jaunai plauksmei pamodušās tautas dzīvi visās tās nozarēs, kur pirmajā brīves gadā arī bija skatāmi tikai vēl aizsākumi, iestrāvojumi, pamata likšana un straujš darba prieks. Jaunais padomju cilvēks gan paspēja parādīt savu enerģiju un spējas lielo uzdevumu veikšanā, bet nepaguva vēl parādīties pats kā jaunas kultūras formācijas tips ar savu īpatnējo psīchi un dziļāk iesakņotām sociālistiska individa īpašībām. Viegli saprotams, ka jaunie padomju prozaiķi pirmajā gadā šādos apstākļos nevarēja vēl atrast ciešāku kontaktu ar tikko uzsāktās sociālistiskās celtniecības tendencēm pēc lielā ekonomiski sociālā apvērsuma un pat īsākos stāstos izvirzīt reljefi izveidotus tēlus. Tikai emocionālā lirika, smeldama tieši no ļaužu masu sajūsmas avotiem, krāsainu gleznu vārsmās un cildenā patosā atblāzmoja un atskaņoja jaunā laikmeta trauksmaino sākumu.

Bet jau pēc šī pirmā gada padomju mākslai bij jāpārtrauc sava augsme dzimtenē un jāpārvietojas uz mūsu Tēvijas attālākajiem novadiem. Diemžēl, daudzi no tās spējīgiem strādniekiem nepaguva paglābties no fašistiskā nezvēra uzbrukuma un bij spiesti paglabāt savu kailo dzīvību brūnā mēŗa apsēstā Latvijā. Bandīti iznīcināja nevien to, ko latviešu rakstnieki un dzejnieki bij strādājuši padomju gadā, bet meklēja augšā un pūlējās izdeldēt katru rakstu galu, kam varēja saošņāt kaut kādu sakaru ar šī gada tuvināšanu jau pirms desmit un divdesmit gadiem. Okupācijas asiņainā ķepa Latvijā smagi gūla nevien pār to, kam varētu būt literatūrā kaut kāda sociālistiska nokrāsa, bet arī pār visu to, kas gribētu paust brīvību mīlētājas tautas demokrātiski nacionālo garu. Šis latviešu nacionālais gars nav domājams bez neiznīcināma naida pret vācieti, lai to sauktu par baronu vai hitlerisku fašistu. Visus šos trīs gadus augošai cīņai pret apspiedējiem līdzi aug arī nelegāla cīņas literātūra. Savā laikā gadu desmitiem kalnos mītošiem Grieķijas brīvības cīnītājiem izauga savi dzejnieki un radās dzejas virziens, kuŗa darbus vēl šodien ar cieņu aplūko katra literatūras vēsture. Tāda revolucionāra pretfašistiska dzeja radās latviešu partizāniem. Dzēlīga sarkasma pilnos pantos tā izsmej kaklakungus un viņu rīkojumus, nesaudzīgi šauzdama arī tās nedaudzās nopirktās vergu dvēseles no latviešu vidus, kas nodevušās fašistisko izdzimteņu kalpībā, pasludina tiem bēdīgu galu un nemitīgi kurina naidu un atriebes uguni jūgā nospiestā, atbrīvošanas stundu gaidītājā tautā. Vairāki no šīs dzejas paraugiem pārkļuva pāri frontei brīvajā Savienības tēvijā un iespiesti partijas avīzē. Patlaban pienācis laiks savākt un publicēt šos cīņas sacerējumus visā pilnībā.

Bet arī evakuācijā latviešu padomju māksla un tās darbinieki nedevās, lai tikai paglābtos un nogaidītu, līdz kamēr atkal atbrīvosies ceļš atpakaļ uz dzimteni. Uguns kristības viņa te dabūja un norūdījās savam uzdevumam tagadnē un nākotnē. Evakuētā latviešu tauta neuzskatīja sevi par bēgli, bet par kareivi, kas atkāpies, lai kopā ar citām padomju tautām gatavotu pretsitienu laupītāju un slepkavu bandām, kas dēvējās par Hitlera armijām, un beidzot dotu tām izšķirīgu, nāvīgu triecienu.

Latviešu rakstnieki un mākslinieki bija pirmie tautas brīvprātīgo kaujinieku rindās arī personīgi, tīri fiziski. Viņi iestājās latviešu strēlnieku divīzijā, uzvilka sarkanarmieša mēteli un tvēra rokās šauteni, paglabādami savas profesijas darba rīku kādam vaļas un atpūtas brīdim. Arī aizmugurē palikušie ieskaitīja sevi par mobilizētiem tai pašai lielajai tēvijas atbrīvošanas cīņai. Kad evakuētā tauta stājās savākt ziedojumus lidmašīnu eskadriļai un pēc tam tanku kolonnai „Latviešu strēlnieks“, viņi visčaklāk palīdzēja vadītājām organizācijām rosināt un kārtot šo skaisto patriotisko darbu. Tomēr ne mazāk svarīgs ir tas patriotiskais cīņas darbs, ko latviešu padomju māksla šos trīs kaŗa gadus strādājusi tieši ar saviem līdzekļiem, pievienodamās visu pārējo Savienības tautu mākslas kollektīvam, sekodama krievu mākslas aizraujošam paraugam un pati pie tam gūdama īstas sociālistiskas padomju mākslas vērienu.

Līdz ko evakuētā latviešu tauta bija novietojusies un iekārtojusies krievu tautas pajumtē un atradusi darbu un maizi kolchozā, fabrikā, darbnīcā, kādā valsts vai pilsētas iestādē, nodibinājās vairāki mākslas darbinieku kollektīvi — kora un solistu ansamblis, dramatiskā teātra un operas trupa un leļļu teātris. Šie ansambļi vispirmā kārtā apkalpoja mūsu strēlnieku daļas, sistēmatiski ierazdamies frontē, rezerves daļā, atpūtas namā un lielākajos hospitāļos, ar dziesmām un izrādēm sajūsminādami uz kauju ejošos varoņus, bet slimajiem likdami sajust, ka tauta allaž dzīvo līdzi savu brīvības cīnītāju un tēvijas sargu likteņiem.

Mākslinieki apbraukāja arī plašus Savienības apgabalus, uzmeklēdami visas kaut cik prāvākas evakuēto grupas un sniegdami mākslas veldzi arī darba frontes kareivjiem. Kopā ar brāļiem lietuviešiem un igauņiem latvju mākslinieki ir vairākkārt uzstājušies arī galvaspilsētā un mantojuši siltas atsauksmes, lai gan pēc šejienes parādes absolūti nevar spriest par latvju mākslas spējām, gatavību un sasniegumu līmeni. Tas ir nesalīdzināmi augstāks, bet to varēs redzēt un novērtēt tikai še Latvijā, kur kopoti visi labākie spēki.

Taču visvairāk un iespaidīgāk strādājusi latviešu padomju literatūra. Pašā evakuācijas sākumā laikmeta notikumi piespieda rakstniekus saprast skaudri un nepārprotami, ka padomju māksla nav laika kavēklis un tīkama estētiska rotaļāšanās, bet ka brīžos, kad tautu likteņi mesti svaru kausos, tai piekrīt milzīga loma cīņā par dzīvību un brīvību. Pirmie to saprata latviešu dzejnieki-frontinieki paši. Rokpelnis, Grigulis un Lukss sarakstīja strēlnieku kaujas dziesmas, latviešu komponisti tām sacerēja skaistu mūziku. Šīs dziesmas īsā laikā tika populāras nevien kaujinieku pulkos, bet tāpat visās evakuētās tautas apmetnēs. Un ar sajūsmu tās dziedās arī vēlāk, tik ilgi, kamēr dzīva būs šī drausmīgā kafa piemiņa, jo tās liesmainā izskaņa pauž to bezgalīgo naidu, kas katra latvieša sirdī pret gadu simteņu apspiedēju vācieti un tā izdzimteni, tagadējo fašistu, zagli un slepkavu. Šo pašu naidu īpatnēji kāpinātā veidā tautā dzīvu uztur mūsu lielākā liriķa Jāņa Sudrabkalna dzeja, cīņas motīviem pieauzdama klāt lielās padomju Tēvijas slavinājumus un sāpes par barbaru plosīto nelaimīgo Dzimteni.

Latviešu padomju liriķu skaits frontē un evakuācijā bij diezgan prāvs. Visu viņu dzeja dažādās individuālās variācijās skanda to pašu cīņas un patriotisma sajūsmu, kas tagad aizrauj tautu uz varoņdarbiem nevien kaujas laukos, bet arī darbā, kas tiecas uz to pašu mērķi — hitlerisko bandu sadragāšanu un fašisma noslaucīšanu no zemes virsus. Episkā cīņa, ko patlaban veic Sarkanā Armija un Savienoto tautu kopums, liek latviešu dzejniekiem iziet pāri lirikas robežām un mēģināt to atveidot varoņu poēmā. Pievilcīgus paraugus snieguši Vanags un Rudzītis.

Gandrīz itin visi latviešu liriķi rakstīja arī prozas tēlojumus. Protams, pārsvarā tur ir kauju un kareivju dzīves tēlojumi, starp kubiem sastopami spilgti, psīcholoģiski dziļi, labi veidoti sacerējumi ar lielu suģestīvu ierosmes spēku, kas bez tam liek noģist arī lielās cīņas vispasaules nozīmi un vairāk vai mazāk atsedz jau patlaban veidojamās nākotnes perspektīvu. Plašākus stāstus sniedz mūsu ievērojamais prozaiķis Vilis Lācis, tad Anna Sakse, Lēmanis, Kupše, Grants, Vanags. Arī šo rindu autors sarakstījis virkni noveļu ar laikmetiskām tēmām. Latviešu padomju drāma evakuācijā mazāk iespējusi attīstīties tāpēc, ka Savienības plašajos apgabalos izkliedētai tautai skatuve grūti pieejama. Tomēr ar lieliem panākumiem vairākās vietās spēlēta Rokpeļņa patriotiskā dziesmu luga un Rokpeļņa un Vanaga viencēliena opera, bez tam daudzi sīkāki aģitācijas un propagandas gabaliņi. Rokrakstos vai arī iespiestā veidā uzkrājušies samērā daudzi drā-matiski darbi, prāvākie no tiem Lāča luga no dzīves okupētajā Latvijā un šī rakstiņa autora vēsturiskā traģēdija „Spartaks“. Evakuētā latviešu padomju literātūra ir uzkrājusi diezgan daudz darbu, ko atgriežoties paņēma līdzi kā dāvanu atbrīvotai dzimtenei.

Prāvs skaits latviešu padomju literātūras darbu pārtulkots krievu valodā un iespiests atsevišķos izdevumos vai periodikā. Daži sacerējumi, kā traģēdija „Spartaks“, plaši apspriesti Rakstnieku Savienībā. Nodibināto ciešāko kontaktu ar krievu padomju literātūru mēs uzskatām par svarīgu ieguvumu: mums ir jauni talanti ar krietnām spējām un dedzīgu darba gribu, nobriedusi, lielā padomju māksla mums visos žanros sniedz vērtīgus norādījumus šo spēju pielietošanai darba praksē.

Lielākā daļa rakstnieku strādājuši arī kā publicisti, radiolektori, runājuši mītiņos un sanāksmēs, tā tieši uzturēdami spraigu tautas masu cīņas gribu un iedvesmodami tās uzvarētājai trauksmei kauju un darba frontēs.

Sarkanā Armija savā uzvaras gājienā atvēra arī mūsu atbrīvojamās dzimtenes vārtus. Vairāk kā trīs gadus mēs gaidījām nešaubīgā pārliecībā, ka tie reiz vērsies, paši pielikām visus spēkus, lai tas varētu notikties. Šis brīdis pienāca — mēs atgriezāmies. Tūliņ aiz mūsu uzvarētājas armijas, kuŗas pirmajos pulkos gāja drosmīgie latviešu gvardijas strēlnieki, latviešu padomju rakstnieki iesoļoja dzimtenē. Un ne brīdi nevilcinādamies atsāka celšanas darbu savā laukā, kam jāzaļo tāpat, lai zaļa tiktu visa dzimtā zeme.

Un latviešu padomju literātūra zaļos, — fašisti varēja sadedzināt mūsu grāmatas, bet ne viņi, ne cita kāda vara nespēj izdeldēt to dziļo sakni, no kuŗas izauga visa mūsu māksla un dzeja. Nav ne mazāko šaubu, ka atbrīvotā dzimtenē tās augs tālāk, lai tuvākā nākotnē paceltos līdzās vecāko un lielāko Savienības tautu sasniegumiem.

—ANDREJS UPĪTS


1Rožkalne, Anita. Latviešu rakstniecība biogrāfijās., Zinātne, Riga, ISBN: 9984-698-48-3.
2It is worth noting that Latvian Communism rose from Western European, not Russian, ideals.
3"Kurmis" translates as "mole," however, a large proportion of Latvian surnames come from names in the animal and plant kingdoms as well as topographical features. One should not infer a deeper significance.
4in the original Latvian source, "dzīvesbiedre" meaning life companion
5the Latvian source uses the phrase "lāča pakalpojumu," serving the Russian bear
"Literatūras Gada Grāmata 1945" (Literary Almanac 1945) is a publication of the former [illegal] Soviet authority. Our presentation with commentary and/or translation qualifies as a protected collection and derivative work under Latvian Copyright Law § 5. ¶ 1. © 2024.
latvians.com qualifies as a protected collection under Latvian Copyright Law Ch. II § 5 ¶ 1.2.
© 2024, S.A. & P.J. Vecrumba | Contact [at] latvians.com Terms of Use Privacy Policy Facebook ToS Peters on Twitter Silvija on Twitter Peters on Mastodon Hosted by Dynamic Resources