The European Unification Movement and UsEiropas apvienošanās kustība un mēs, Modris K. Gulbis, 1948

 5 

Eiropas apvienošanās kustība pēc II Pasaules kaŗa.

Eiropas apvienošanās kustības atdzimšana. Dažādas organizācijas — viens mērķis. Starptautiskā Kustības Koordinācijas Komiteja Eiropas Vienībai. Eiropas apvienošanās kustība — reāls tagadnes spēks.

Pēc II Pasaules kaŗa Eiropas apvienošanās kustība atdzima no jauna. Eiropas brīvajās zemēs, neatkarīgi no kāda starptautiska centra, radās Eiropas apvienošanās kustības organizācijas. Pēc vairākām apspriedēm un konferencēm 1946. gada 17. decembrī Parizē kā koordinētāja organizācija Eiropas federālistu apvienībām un klubiem nodibinājās "Eiropas Federālistu Unija" (saīsināti pēc pirmajiem burtiem franču valodā — UEF). 1948. gadā "Eiropas Federālistu Unijas" organizācijas darbojušās šādās valstīs: Anglijā, Austrijā, Belģijā, Dānijā, Holandē, Italijā, Luksemburgā, Šveicē, Vācijā un Zviedrijā. Starplaikā ar "Eiropas Federālistu Uniju" sadarbojās atsevišķas federālistu grupas, kas īsu laiku darbojās aiz "dzels priekškara", līdz totalitārās varas tās "likvidēja". Savu darbību emigrācijā ir atsākuši vienīgi rumāņu federālisti.

Kopš organizēšanās pirmajām dienām dienām ari Eiropas apvienošanās kustības interesenti-latvieši cieši sadarbojas ar "Eiropas Federālistu Uniju" un 1948. gada jūlija mēneša UEF informācijas biļetēnā atzīmēts, ka mūsu apvienība "Eiropas Unija" reprezentē Eiropas federālistu kustību Baltijas zemēs.

Neatkarīgi no Eiropas federālistu akcijas, 1947 gada 16. janvari V. Cerčils Londonā nodibināja Vienotās Eiropas Komiteju, kuŗā sadarbojas dažādu angļu politisko partiju pārstāvji, izņemot komunistus.

Tāpat neatkarīgi no "Eiropas Federālistu Unijas" 1947. gada sākumā noorganizējās bij. Belģijas ministru prezidenta van Zēlanda vadībā "Neatkarības Liga Eiropiešu Sadarbībai" un pazīstamā Francijas politiķa, Aristīda Briāna projekta atbalstītāja Erio "Franču Padome Eiropas Vienībai."

 6 Minētās četras organizācijas 1947. gada 15. decembrī radīja Eiropas apvienošanās kustības augstāko organu — Starptautisko Kustības Koordinācijas Komiteju Eiropas Vienībāi (lieto saīsinājumu: Koordinācijas Komiteja) ar informācijas birojiem Parizē un Londonā.

1948. gada pavasarī, īsi pirms Eiropas kongresa Hāgā, Koordinācijas Komitejai pievienojās "Eiropas Parlamentāriešu Unija" un "Morāliskā Apbrunošanās Kustība". "Eiropas Parlamentāriešu Unija" apvieno brīvi vēlēto Eiropas parlamentu locekļus — Eiropas apvienošanās kustības līdzstrādniekus. "Morāliskās Apbruņošanās Kustība" iesaista Eiropas vienības darbā kristietības spēkus.

Savu partejisko uzskatu dēļ Koordinācijas Komitejai nepievienojas "Eiropas Sociālistu Internacionāle". Ari Eiropas sociālistu partijas vēlas Eiropas vienību, taču vienīgi Sociālistisko Eiropas Savienoto Valstu formā. Ir noorganizēts sevišķs socialistu informācijas un propagandas birojs Eiropas vienībai. Anglijas strādnieku valdība principā atzīst Eiropas vienības nepieciešamību, taču Koordinācijas Komitejas Eiropas Satversmes Sapulces sasaukšanas projektu un Francijas izraisīto iniciativi Eiropas Parlamenta radīšanai neatbalstīja. Sociālistisko partiju nostājas iemeslus izteicis vācu sociāldemokrati Berlines laikraksts "Telegraf" 1948. g. 4. jūnijā:

Cerēsim, ka eiropējiskās kopības gars uzvarēs un vēl "piecas minūtes pirms divpadsmitiem" Eiropas sociālistu partijas pievienosies kopējam Eiropas vienības darbam, noliekot savas partijas speciālās intereses sānis. Individuāli daudzi Eiropas sociālisti darbojas "Eiropas Federālistu Unijas" organizācijās un ari Eiropas kongresā Hāgā Anglijas delegācijā vairums pārstāvju bija 7 tieši strādnieku partijas locekļi.

Koordinācijas Komiteja sadarbojas ar Pasaules federālistu kustību, pacifistu organizācijām, kas atbalsta Eiropas apvienošanās nodomus (Starptautiskais Zaļais Krusts, Nacionālā Miera Padome uc), dažādām starptautiskām organizācijām, kas veicina tautu sadarbību (PEN klubs, Rotari klubs u.c.).

Citos kontinentos Eiropas vienības idejas atbalsta iepriekš minētās organizācijas, kas sadarbojas ar Koordinācijas Komiteju. Bez tam ASV darbojas Amerikāņu Komiteja Eiropas Vienībai.

Eiropas vienības ideja nav vairs tāls sapnis, kā tas šķita vēl pirms dažiem gadiem. Lai noskaidrotu Eiropas apvienošanās kustības reālo spēku, grāfs Kudenhofs-Kalergi, pazīstamais Paneiropas cīnītājs, ierosināja aptauju Eiropas brīvi vēlēto parlamentu locekļu vidū par Eiropas vienības jautājumiem. Aptaujas rezultāti 1947. gadā rādija, ka apm. 30% brīvi vēlētie parlamentārieši noteikti atbalsta Eiropas Unijas radīšanu, negatīvi atbildēja gandrīz vienīgi komunisti, bet parlamentu locekļu vairākums atturējās. Ir skaidrs, ka aptauja 1948. gadā pēc Rietumeiropas Unijas radīšanas dotu lielāku pzitīvu atbilžu skaitu.

1948. gada rudenī Eiropas apvienošanās kustībai ir absolūts vairākums šādu Eiropas valstu parlamentos: Belģijā, Francijā, Grieķijā, Holandē, Italijā, Luksemburgā, Šveicē.

Mūsu laikmeta lielie Eiropas valstu polītiķi ir atzinuši Eiropas Unijas nepieciešamību: Anglijā — Etlijs, Bevins, Cerčils, Idens, Leitons, Batlers; Francijā — Erio, Ramadjē, Sūmanis, Oriols, de Gols, Blūms; Belģijā — Spāks; Italijā — de Gasperi. Eiropas apvienošanu atbalsta ari ASV un tās ievērojamie politiķi — Maršals, Vandenbergs, Djuijs u.c.

Eiropas apvienošanās kustība ir modinājuši Eiropas tautās kopības apziņu. Eiropa sāk apzināties savu dižo misiju. Par to liecina dažādās aptaujas, sabiedriskās domas pētīšanas rezultāti, Eiropas apvienošanās kustības organizāciju skaitliskais un idejiskais spēks, kas vienmēr vēl pieaug. II Pasaules kaŗš gan dažkārt saasināja Eiropas tautu attiecības, bet ari radīja vienotājus 8 apstākļus. Kopīgās cīņas fronte un pretestības kustība, kopīgi pārdzīvotie okupāciju gadi, kopīgi lietās asinis cīņu uginīs un koncentrācijas nometnēs, saimnieciskais sabrukums visās Eiropas valstīs un sarkanās diktātūras terrors un briesmas ir vienojušas eiropiešus. Kopējā likteņa dēļ tagadnē un nākotnē, naida dzirkstīm Eiropas tautu starpā ir jāizzūd, eiropējiskās venības apziņai vēl jānostiprinas, vēl jāaug. Baltijas tautu vēsture mums rāda, ka kopīgā liktenī nacionālais "asins naids" izzūd, piem. letgaļu un igauņu cilšu naidīgās attiecības 12. un 13. g.s., un divu Baltijas tautu draudzība tagad.

"Eiropas stiprākais palīgs ceļā uz vienību ir briesmas; ar savu spēku vien suverēnās Eiropas valstis nevar veikts jaunuzbūvi kaŗa radīto gruvekļu kaudzēs un aizkavēt svešas varas kāres uzbrukums," raksta Šveices laikraksts "Europa".

Eiropas vienības ceļā vēl būs jāpārvar daudzi šķērķļi, taču Eiropas apvienošanās kustība ir kļuvusi reāls tagadnes spēks un tādēļ tās līdzstrādnieki un interesenti nešaubīgi tic visas Eiropas Unijas laikmetam jau tuvākajā nākotnē.

Novērtējot Eiropas apvienošanās kustības spēku stiprumu, franču sociālistu vadonis Leons Blūms raksta: "Pirmā kauja uzvarēta. Eiropas federācija kļuvusi īstenība. Tā pastāv kā virzītāja doma, kā starptautiskā pasaules uzskata sastāvdaļa. Jā, tai kopš šī brīža pieder dzīvība un dzīvības spēks. Apvērsums nāca pēkšņi. Ir pagājuši tikai daži mēneši, kad vēl šī doma mums likās kā sapnis, kā dažu nereālu sapņotāju murgojums, jeb gadu simteņu vecu illūzija ēna. Šodien mēs piedzīvojam, ka tā mūsu acu priekšā top, aug, kuplo in zied kā agrie pavasara dzinumi."