First Latvian Arts and Crafts Exhibition Catalog

XI Latviešu daiļamatniecības attīstības posmi

Latviešu tautas mūžu mēs varam izsekot vairāku tūkstošu gadu garā laika posmā. Šķiet, iespējams pierādil, ka pirmie balti, rietum-balti — kuršu senči, jau ap 2000. gadu pr. Kristus ienāca mūsu zemē un nometās uz dzīvi dienvidrietumu Kurzemē, dienvidos 110 Ventas un Abavas, rietumos no Lielupes. Ap 100. gadu pēc Kristus mūsu zemi tad skāra vēl otrs ballu pārvietošanās vilnis: austrumbaltu cilts letgaļi no somu-ugru ciltīm atkaroja visu Zemgales līdzenumu, Zemgales Augšzemi un Vidzemes dienviddaļu, tā likdami jaunus plašākus pamatus tai latviešu zemei, kura vēl šodien ir mūsu un mūžam būs mūsu cīņu asinīm samaksāts un darba sviedriem iegūts un uzkopis lēvu tēvu mantojums. Un kā topošās vienotās tautas, šīs zemes valdnieces, un vienotās gribas, šīs zemes turētājas un mīlētājas, mūžīgs un visuzskatāmākais simbols 2. gadsimtenī pēc Kr. kļuva un vienmēr paliek un paliks tā asinsbrālība, kuru Lielupes līdzenumā noslēdza kurši un letgaļi, šeit saplūzdami vienkopus jaunizveidojušās zemgaļu cilti. TS pirmie un vēlākie mūsu zemes baltu iemītnieki, senkurši 1111 letgaļi, it kā jau apzinādamies mūsdienu vienotās lautas idejas mūžīgo vērtību un Lielupes līdzenumā sadodamies rokas sadzīvei un sadarbam, jau sendienās pierādīja pareizu mūsu likteņu un uzdevumu izpratni — to pašu, kura ari šodien pēc 1934. g. 15. maija tik spilgti izpaužas latviešu tautas dzīvē, darbā un centienos.

Un neskatoties uz karu postu un karu nelaimēm, kas šai vairākus lūkstošgadus ilgā vēstures posmā nav saudzējuši mūsu zemi, — liktenis ir bijis labvēlīgs mums vismaz vienā virzienā: patiesi varenā vairumā zemes klēpis ir uzglabājis mūsu paaudzēm sendienu rotas, darba rīkus un ieročus. Mūsu muzeji nespēj sagatavot un uzkopt pietiekošas telpas senās mākslas amatniecības šodien izraklo pieminekļu pienācīgai uzņemšanai; — un runāt iesākušas arī mūsu arclīīvos alrastās sendienu dokumentu nodzeltējušās lapas puses, kas vēsti par latviešu izciliem, krietniem amatniekiem Latvijas pilsētās un vispirms Rīgā arī vēl sākot ar 13. gadsimteni, kad iesākās jauns posms mūsu lautas vēsturē — sveštautiešu varas un netaisnību centienu sarežģīts un aptumšots.

Vispirmie mūsu sensenču darba un gaumes pieminekļi mūsu XII zemē ir māla podi, kuŗus rotā auklas iespiesti raksti. Jaunie ienācēji, kuršu senči, no somu-ugru ciltīm ap 2000. gadu atkarotā apgabalā tag. Latvijas dienvidrietumos atnesa zemkopību un līdz ar to pastāvīgas mājvietas; nomadus, zvejniekus un medniekus, kas kā mājlopu pazina vienīgi suni, atvietoja zemkopis un lopkopis, kas priecājās par sava darba panākumiem un sasniegumiem: ar savā saimniecībā parasto un nepieciešamo darba produktu, auklu, tas rotāja arī ikdienas nepieciešamo trauku virsmu, gan parallēlā joslā gar trauku iemalu, gan apklājot ar auklas atspiedumiem visu poda ārpusi. 1936. gadā, izdarot izrakumus Dundagas Purciemā, 2000—1500 gadu apmetnes vietā, atrada arīdzan nelielus māla veidojumus, kas atgādina cilvēka tēlu un šķiet senākie kulta pieminekļi, dievekļu idoli, mūsu zemē. Tā māls izrādās senākais materiāls mūsu mākslas amatniecības ražojumiem. Viņam piebiedrojās Baltijas jūras piekrastē parastais dzintars, pogām un piekariņiem, — un protams šai laikā, akmens laikmetā, krams un citas akmeņu sugas, bet arī kauls tāpat noderēja kā vērtīgs materiāls seno amatnieku darbam, un vispirms darba rīku un ieroču izgatavošanai. Vārnu kroga apmetnē, Lielupes krastā, atrada apbrīnojami rūpīgi un labi izstrādātus bultu smaiļus, arī ar atkārpēm, no krama un kvarca; šo smaiļu abas puses zvīņveidīgi retušētas, atspiežot un atšķeļot no tām sīkas skaidiņas. Zviedrijas slavenie krama ieroči nav glītāki un labāki veidoli par Vārnu kroga akmens laikmeta pieminekļiem.

Ap 1500. gadu pr. Kr. mūsu zemē pirmo reiz iepazinās ar bronzu, un 1935. gadā Klaņģu kalnā, Doles pagasta Birzuļos, atrastie bronzas kausēšanas tīģeļu fragmenti un rotu lielu lejamās māla formas apliecina, ka jau ap 1000 gadu pr. Kr. un vispāri bronzas laikmetā mūsu zeme bronzas darinājumus ne tikai importēja, bet arī izgatavoja uz vielas. Uz dažiem māla tīģeļu fragmentiem, uz tīģeļu iekšpuses sienas, vēl var konstatēt bronzas paliekas, kas vislabāki un nepārprotami apliecina tīģēļu nozīmi un izlietošanu tieši bronzas kausēšanai. Līdzās bronzas laikmeta bronzas šķēpu smaiļiem un cirvjiem, bronzas laikmeta beigās senkuršu darinātā bronzas rotu adata ar spirālveidīgu galvu, kas atrasta Sīpeles pagastā un šodien par nožēlošanu neatrodas vairs Latvijā, bet gan Ģermāņu nācionālajā mūzejā Nūrnbergā, — ir mūsu tautas aizvēstures sirmās senatnes viens no izcilākiem mākslas amatniecības pieminekļiem.

Bronzas laikmetā (1500.—500. g. pr. Kr.) iesākās ari plaši pilskalnu izbūves darbi, kuri gan staltāki un varenāki kļūst tikai gadsimteņos pēc Kr. dzimšanas, kad tag. Latvijas territorijā iesākās letgaļu cīņas dēļ zemes un par latviešu valstīm. Pirmo dzelzi atnesa mūsu XIII zemē jau ap 500. gadu pr. Kristus, bet tikai letgaļiem atnākot dzelzi sāka iegūt Latvijā uz vietas, no purvu rūdas. Tādēļ ari ap 100 gadu pēc Kr. iesākās jauns liels mūsu tautas kultūras uzplaukuma laikmets, kuŗa visaugstākie sasniegumi atzīmējami starp 600. un 1200. gadu.

Attīstās plaši tirdznieciski sakari: 2.—4. gadsimtenī ar Romas provinci Pannoniju, uz kurieni pret bronzu eksportēja vispirmā kārtā dzintaru, un sākot ar 7. gadsimteni ar Skandināviju, bet arī ar austrumiem, lai pret labību, ādām un vaskiem iegūtu bronzu (no Skandinavijas) un sudrabu (no austrumiem), tāpat lielāka vairumā dzelzi (it sevišķi ar Gotzemes starpniecību). Izveidojās latviešu valstis ar varenu pilskalnu tīklu, aizsargātām robežām, lielākām pilsētām un ostām (piem. „Zemgales ostu”, Jūŗpili un Jersiku). Latviešu saimnieciskā dzīve spēji uzplauka un kultūra, dzīvo sakaru ar citām zemēm bagāti apaugļota un tomēr palikdama nacionāla, diženi attīstījās. Jau vairākās vietās Latvijā atrasti importētas bronzas stieņu depoziti, Lubānas pag. Ergalā, piem., gandrīz 100 stieņi, un izrakumi devuši ne tikai arī dzelzs laikmeta bronzas lejamās formas un tīģeļus, bet pat veselu darbnīcu paliekas, piem., Talsu pilskalnā, kur atrastas arī 10. gadsimteņa pec Kr. bronzas knaibles un dzelzs kalēja luškas. Talsu un Daugmales pilskalnā un pilsētā pie Daugmales pilskalna („Zemgaļu ostas” pilsēta) atrasti, tālāk, no purvu rūdas iegūti puslodes veidīgi dzelzs gabali, un Daugmales pilskalnu atrastas krāsnis rudas kausēšanai. Talsos un Daugmalē, beidzot, no zemes klēpja izsijāti sudraba lējumu fragmenti, un kādā vairumā sudrabs vispār ieplūda mūsu zemē, to vislabāki aprāda, piem., Lielvārdes pagasta Ipšās 1884. gadā un Salgales pagasla Rijniekos 1936. gadā atrastie sudraba noguldījumi. Ipšās atrada 11 sudraba lielus stieņus, 2 zelta gredzenus, 2 sudraba kakla riņķus, 2 sudraba aproces, 11 sudraba krelles, 14 sudraba priekšmetu fragmentus un 243 sudraba monētas, bet Rijniekos — 30 sudraba lielus stieņus, 19 sudraba kaltas stīpas, 2 sudraba plāksnītes un vienu kakla riņķi (kopsvarā vairāk kā 5749 g — jo 10 stieņi gājuši zudumā). Un šie sudraba atradumi nekādi nav vienīgie.

Daudzie bronzas pusfabrikāti, kas atrasti Raunas Tunisa kalnā, Talsos un Daugmalē, vēstī, ka lieto priekšmetu pirmformu vēl rūpīgi apstrādāja, apvīlēja un apkaldināja veikli metallkaļi, un daži gredzeni, piem., Daugmalē atrastais, liecina, ka rotu lietas pratu arī darināt no sīkām stiepulēm, tās sapinot un savijot apbrīnojami veiklos veidojumos.

Atraktie kalti, urbji, vīles un koka vai raga fragmenti ar zāģa zobu zīmēm dod iespēju novērtēt arīdzan seno galdnieku darba metodes un veidu, un ja Koku pagasta Brendiķu purvā atraktā 10. gadsimteņa XIV laiviņa uzrāda izcilus sasniegumus koka griezumā, 1936. g. atradums Rucavas pagasta Tiras purvā deva ar liepu lūku kārtu un ādu apšūtu ozoldēļu vairogu, bet 1936. gada izrakumi Talsu pilskalnā koka lādes dzelzs apkalumu, brīnišķīgas atslēgas un slēdzenes.

Ja vēl pieminu diženos senlaiku audumus, arī tādus ar ieaustiem bronzas izgreznojumiem un vairākkārt atrastās aužamās ierīces, pilskalnos atsegtās stalto senceltņu un nocietinājumu paliekas, vienmērīgo pilskalna ieliņu bruģi un, beidzot, glītiem ornāmentiem rotāto keramiku, — mans ļoti summārais latviešu senās (pirms 1200. gada) amatniecibas raksturojums lai būtu nobeigts. 13. gadsimtenis ar bīskapa Alberta izbūvēto Rīgu un citām vietām, kurās atnāca arī vācu amatnieki, — nekādi neuzrāda ievērojamu, jaunu progresu, bet drīzāki, vismaz uz laukiem, zināmu gaumes un technikas bēgumu, l3. un 14. gadsimteņa kapos atrastās senlietas bieži veidotas tik rupji, ka nekādi nevar salīdzināties ar 11.—12. gadsimteņa glītiem darinājumiem; tas labi novērojams, salīdzinot, piem., Jūrkalnes pag. Darvdedžos 1936. gadā atraktās dzelzs senlietas ar pieminekļiem, kas izsijāti no zemes klēpja Talsu pilskalnā.

Tomēr būtu nepareizs apgalvojums, ja mēs gribētu pilnīgi noliegt latviešu amatniekus un viņu sasniegumus arī gadu simteņos pēc 1200. gada. Vienīgi uz laukiem grūtie kaŗa posta un latviešu iniciātivas apspiešanas laiki, kuŗus atnesa bīskaps un ordenis, vēl ilgāku laiku nelabi atsaucās uz mūsu kultūras attīstību un panākumiem. Kad bija „nolādēta“ un nopostīta „Zemgaļu osta”, nodedzināta Jersika un cietuši arī pārējie mūsu valsts kultūras un saimniecības centri, — latviešu amatnieki, kā redzams, ieplūda arī bīskapa jaunpārveidotos centros un vispirms Rīgā, kas bija plašāki izbūvēta senās lībiešu apmetnes vietā, kūpi latvieši jau labi pazina un kurā tie, kā pierāda atradumi, laikam tirgus dē| arīdzan jau mitinājās.

Un ja jaunā Rīga atzina 13. gadsimtenī un vēl vēlākos laikos 4 t. s. „latviešu amatu” zināmas funkcijas un kompetences pilsētas un ostas dzīvē un kārtībās, piem., arī turpmāk uzticēja tiem rūpēties par ūdensceļu, par preču uzglabāšanu un pat policijas pienākumus, arī lībiešu un latviešu namdari, mūrnieki, kalēji, audēji un galdnieki nepārprotami varēja Rīgai pakalpot un pakalpoja tai ar savu prasmi un darbu. Pat zvejnieki vēl 1220. gadā no ordeņa ieguva privilēģiju brīvi zvejot Daugavā un jūŗā, un Rīgas 13.—14. gadsimteņu parādnieku grāmatā mēs atrodam ne tikai zemgaļu zvejnieku Jāni, bet arī latviešu tirgotājus Plikke, Darbeslave, Wadune, Veisbalde, Virebalde un Mesewarde. Mēs lādēļ redzam arī latviešu un lībiešu amatniekus, piem., 1252. gadā piedalāmies „Svētā krusta brālības” sanāksmēs tag. XV kongresu namā ietvertā „Münstera zālē”; šai brālībai pat īpats altāris Sv. Jēkaba baznīcā. Sv. Jēkaba baznīcā lūdz Dievu arī latviešu kalēji, mūrnieki un linu audēji, bet 1464. gadā archibiskaps Silvestrs piešķiŗ Rigas latviešiem tiesības uz altāri pat Sv. Pētera baznicā. Kalēju šragas Rīgā uzglabājušās no 1382. gada, mūrnieku šragas no 1390. gada un linu audēju no 1458. gada (no 1625. gada pat latviešu valodā); 1637. gadā mēs zinām kādu ratnieku Jēkabu Putniņu.

Par nožēlošanu latviešu amatnieki tikai reti atstājuši savus vārdus savu pēcteču zināšanai, — bet cik labi tie prata veikt savus darbus miera gados, to, varbūt, vislabāki pierāda 1912. gadā Salaspils pagasta Lipšu mājās atrastais sudraba saktu un gredzenu depozits, kas nepārprotami latvieša darbs un attiecas uz 17. gadsimteni.

Arī Rucavas un Dundagas baznīcu 17. gadsimteņa koka griezumi un svēto tēli un Tērvetes baznīcas vecā 16. gadsimteņa altāŗa glezna uzglabājuši krietna latviešu darba pieminekļus, kas var likt pukstēt mūsu sirdīm tikai prieka sajūsmā. Mēs nepārprotami atrodam un varam cieņā turēt latvieša mākslas amatniecības darbus no vissenākiem laikiem sākot līdz mūsu dienām. Latvijas amatniecības kameras rīkotai daiļamatniecības izstādei Pieminekļu valdes un Valsts vēsturiskā muzeja sakopotā senmantu kollekcija lai dod iespēju arī plašākām aprindām iepazīties ar latviešu meistaru gaumi un prasmi pagājušos laikos, bet J. Strauberga šai izstādei savāktie senraksti lai sniedz pierādījumus un pastiprinājumus mūsu nodaļas pamatdomai un apgalvojumiem. Tāpat lauku amatnieku darbi, kas izstādē sakopoti, lai aprāda, ka Rietumeiropas stili un gaume, kas atplūda mūsu zemes pilsētās, — skāra arī laukus, lauku amatnieku stilu un darba metodes.