The exile experience | DP camp era

Baltijas tautu sieviešu padome pēdējā sēdē pārrunāja DP veselības stāvokļa pasliktināšanos nometnēs slikto dzīves apstākļu un nepietiekamā uztura dēļ un nolēma iesniegt memorandu ASV bruņoto spēku virspavēlniekam Vācijā ģen. Klejam, lūdzot gādāt par apstākļu uzlabošanu. Iesniegumā minēti no atsevišķām nometnēm savāktie dati par tbc un citu slimību izplatību, faktisko saņemtā uztura daudzumu un dzīves apstākļiem. K. M

 — TĒVIJA Nr. 27 (34) 1947. April 15th

The Baltic Women's Council discussed at its last meeting the deterioration of the health of POWs in the camps because of poor living conditions and malnutrition and decided to submit a memorandum to the Commander-in-Chief of the US Armed Forces in Germany, Gen. Clay↗, requesting that conditions be improved. The submission cited data collected from individual camps on the prevalence of tuberculosis and other diseases, the actual amount of food received, and living conditions. [our translation]

Teksts pārsvarā ir vecajā ortogrāfijā, izņemot garos patskaņus, kur "ā" vietā lietots "á" utt.

Gausi náca, driz aizgája, tie bagáti Ziemassvétki. Simtu svecíschu gaismá atmirdzéja 23. decembrí Halles latvieschu nometnes svétku eglíte. Svétrunu teica nometnes mác. J. Silinsch, izlúdzot Dieva svétíbu stiprinát mús trimdienieku gaitás un laut atgriezties májás — dzimtené. Svétku programmu izpildíja skolas un bérnu dárza audzekni. Sekoja vesela virkne deklamáciju. Ziemassvétku dziesmas dziedája skolénu grupa. Ká svinéja latvieschi Ziemassvétkus, varéjám vérot uz skatuves mazo aktieru izpildíjumá. Uzvedums bija sastádíts no tautas dziesmám un dejám. Redzéjm, ká budelíschi ierodas músu lauku sétás un ar májas saimnieci svin Ziemassvétkus, Noslégumá vingrotáju grupa uzveda vingrojumus un, skolas audzekni dejoja músu skaistás tautas dejas. Mazie dejotáji bija térpuschies tautas térpos, kuros redzot silts prieks ieplúst katram sirdí. Péc priekschnesumiem mazos pársteidza Ziemassvétku vecíscha ieraschanás ar lielu dávanu maisu. Saņéma katrs audzéknis krietni lielu maisiņu ar cepumiem un saldumiem un mazákie bérni vél katrs pa glítai rotellietinai. Daudz púlu bij pielikuschi skolotáji un vecáki, lai músu jaunatnei saríkotu patíkamu vakaru. Péc priekschnesumiem jaunatne kavéjás rotaļás un tautas dejás. Svétku norisé noskatíjás Melles UNRRA's viesi un izteica prieku par músu jaunatni, kas bez izņémuma loti teicami izpildíja katru priekschnesumu. Viesi mazos deklamatorus apbalvoja ar dazchám rotaļlietiņám un saldumiem.

Unhurriedly it came, quickly it passed — the abundance of Christmas. The light of a hundred little candles lit up the Christmas tree of the Latvian camp in Halle on December 23rd. The sermon was delivered by camp pastor J. Siliņš, praying for God’s blessing to strengthen us in our journey as exiles and to allow us to return home — to our homeland.1 The holiday program was performed by school and kindergarten pupils. A whole series of recitations followed. Christmas songs were sung by a group of students. How Latvians celebrate Christmas we could observe on stage in the performance of the little actors. The presentation was made up of folk songs and dances. We saw how the mummers2 arrive in our rural homesteads and, together with the mistress of the house, celebrate Christmas. In closing, a group of gymnasts performed their routines, and the school students danced our beautiful folk dances. The little dancers were dressed in folk costumes — seeing them brought warm joy to every heart. After the performances, the little ones were surprised by the arrival of Santa Claus with a big bag of gifts. Each student received a generous bag with cookies and sweets, and the smallest children also received a lovely little toy. Much effort had been given by teachers and parents so that our youth could enjoy a pleasant evening. After the performances, the youth lingered in games and folk dancing.

The unfolding of our celebration was watched by guests from Melle UNRRA, who expressed joy about our youth, who, without exception, very commendably delivered each performance. The guests rewarded the little reciters with a few toys and sweets.3

Teksts pārsvarā ir vecajā ortogrāfijā, izņemot garos patskaņus, kur "ā" vietā lietots "á" utt.

31. decembrí pulcéjás nometnes zálé tautieschi, lai sagaidítu Jauno gadu. Vakars bija organizéts grozinvakara veidá. Vecgada vakara priekschnesumus sniedaa nomtnes dubultkvartets. Novélésim labas sekmes jaunajai vieníbai, lai dziesmu prieks viņos neapsíktu. Tápat pirmo reizi nometné notika teatra uzdevums. Uzveda Annas Brigadere „Caukstenes". Panákumi teicami un gaidísim ar turpmákás izrádes. Bez tam vél noklausíjamies klarnetes zolo un citus priekschnesumus. Dazchas minutes pirms divpadsmitiem Vecais gads atvdijás no nometnes iemítniekiem un atgádinája 1945. g. latvieschu stávokli. Ar 12. gonga sitienu vecais, gads ir aizgájis un vina vietá nák Jaunais gads. Jaunais gads, kas térpies tautiská térpá uzruná tautieschus un saka, ka nákamais gads prasís izturíbu un vienotíbu un nesalauzchamu ticíbu labákai latvieschu nákotnei. Sekoja komandanta J. Stúríscha apsveikums un labákie novéléjumi 1946. g. nometnes iemítniekiem. Atc«roties dzimteni visi vjenojás kopéjá lugschaná Dievs svéti Latviju.

On December 31st, compatriots gathered in the camp hall to welcome the New Year. The evening was organized as a potluck dinner. The New Year’s eve performances were given by the camp’s double quartet. Let us wish success to the new ensemble, that the joy of song within them not fade. Also, for the first time in the camp, a theatrical performance took place. Anna Brigadere’s “Caukstenes” was performed. It was an exemplary success, and we await further performances. Additionally, we heard a clarinet solo and other performances. A few minutes before midnight, the Old Year bid farewell to the camp’s inhabitants and reminded them of the state of Latvians in the year 1945. With the 12th strike of the gong, the Old Year departed, and in its place came the New Year. The New Year, dressed in national costume, addressed the compatriots and said that the coming year would demand endurance, unity, and unbreakable faith in a better future for Latvians. This was followed by a greeting from Commandant J. Stūrītis and best wishes for 1946 to the camp’s inhabitants. Remembering the homeland, all joined together in the common prayer: God Bless Latvia.

MINCHENĒ — Bavārijas latviešu komitējā darbojas prof. A. Švābe, red. A. Baltkājis, red. A. Rudzis, Dr. Sarma, inž. E. Palde uc. Adrese: Prinz Regent-str. 3, München. Minchenē ir apm. 680 latviešu, no tiem 250 dzīvo privāti, pārējie 3 nometnēs. Bavāriešiem tieksme atbrīvoties no ārzemniekiem.

VILDFLEKENĀ (amerik. joslā) ir apm. 1500 iatviešu. Komit. Arv. Dravnieks, O. Silis, J. Lejiņš.

CELLĒ ir apm. 320 latviešu, kopā ar apkārtni līdz 450. Latviešu komitejā P. Ozois, J. Mežraups, Dr. A. Briedis, inž. A. Arājs. Pārtiku dod UNRRA, saņemtas 1 reizi Kanādas Sark. krusta paciņas.

HANNOVERĀ ir 120 latv. Latviešu pārstāvis baltiešu komitejā — Beņķis.

BRAUNŠVEIGAS nometne 362 latviešu,kopā ar apkārtniīīdz 700. Latviešu pārstāvis un baltiešu komitejas priekšnieks — Fr. Ošs.

GOSLARĀ kopā ar citiem baltiešiem 150 latviešu.

GETINGENĀ un apkārtne apm. 300 latv. Komitejā Dr. O. Plekšs, veterin. Rakovskis, L. Šulcs uc. Daudzi latvieši te dzivo ļoti trūcigi.

KESELES nometnē 346 latv. UNRRA apgādē. Amerikāņu komandantūra. Komitejā Dr. Makstinieks, Dr. Birzgalis uc.

FULDA 232 latv. Komitejas priekšsēdis A. Apse.

VIRCBURGA pavisam 3 latv. nometnes. Ziemeļu nometnē 378 latv.; komitejā Ā. Reiznieks, R. Opss. Uzturs no UNRRAs. Epa ielas nometnē 120 latv.; komitejā A. Ķesteris, Dr. E. Spunde. Pārtiku dod amerikāņu karaspēks. Kājnieku kazarmju nometnē, sagrautās ēkās, uzturas 900 latviešu. Komitejā Arnoldijs un doc. Neimanis. Visas 3 nometnes dzivo aiz stiepļu žogiem, bet pārtikas devas labas.

NIRNBERGA apm. 1490 latviešu. Komitejā dir. J. Poruks, senātors Kalācis uc.

ERLANGENAS nometnē 100 latviešu, Bambergas — 134 un Augsburgas — 1500 latviešu.

HEIDENHEIMA ir 200 latv. Te uzturas Latv. sark. krusta pārstāvis amerikāņu un franču joslā R. Liepiņš ar sekret. K. Kalniņu.

INGOLŠTATES nometnē apm. 500 latv. UNRRAs uzturā. Liela sabiedriska rosība, darbojas skola. Komitejā inž. Erdmanis, Reinfelds uc.

AUGSBURGĀ ap 700 latv. Komitejā Tilmanis, J. Kalniņš uc.

KARLOVĀ (pie Pilzenes) apm. 500 latv. Komitejā Dr. Zaķītis, adv. Priedītis, adv. Akmeņkalns.

KEMPTENĒ nometnēs 600, bet apkārtnē 400 latviešu. Komitejā cand. phil. Lejasmeiers, Dr. J. Pone, P. Dambekalns uc.

MOMMINGENĒ 350 latv.; komitejā arch. Balodis, inž. J. Vītols uc.

HEIDELBERGA apm. 400 latv.

 — Latvju Ziņas Nr. 32, 9 septembris 1945

IN MUNICH — The Latvian Committee of Bavaria includes Prof. A. Švābe, Editor A. Baltkājis, Editor A. Rudzis, Dr. Sarma, Engineer E. Palde, and others. Address: Prinz Regent-str. 3, Munich. There are approx. 680 Latvians in Munich, 250 of whom live privately, the rest in 3 camps. Bavarians have a tendency to free themselves of foreigners.

IN WILDFLECKEN (American zone) there are approx. 1500 Latvians. Committee: Arv. Dravnieks, O. Silis, J. Lejiņš.

IN CELLE there are about 320 Latvians, together with the surrounding area up to 450. In the Latvian committee: P. Ozois, J. Mežraups, Dr. A. Briedis, Eng. A. Arājs. Food is provided by UNRRA, Canadian Red Cross parcels have been received once.

IN HANNOVER there are 120 Latvians. Latvian representative in the Baltic committee — Beņķis.

BRAUNSCHWEIG camp has 362 Latvians, with surrounding area up to 700. Latvian representative and chairman of the Baltic committee — Fr. Ošs.

IN GOSLAR, together with other Balts, 150 Latvians.

IN GÖTTINGEN and surrounding area approx. 300 Latvians. In the committee: Dr. O. Plekšs, veterinarian Rakovskis, L. Šulcs, and others. Many Latvians here live in very needy conditions.

IN KASSEL camp 346 Latvians under UNRRA care. American commandant. In the committee: Dr. Makstinieks, Dr. Birzgalis, and others.

FULDA — 232 Latvians. Committee chairman: A. Apse.

WÜRZBURG — altogether 3 Latvian camps. In the northern camp 378 Latvians; in the committee: Ā. Reiznieks, R. Opss. Sustenance from UNRRA. In the Epa Street camp, 120 Latvians; committee: A. Ķesteris, Dr. E. Spunde. Food provided by American forces. In the Infantry Barracks camp, in ruined buildings, reside 900 Latvians. Committee: Arnoldijs and Assoc. Prof. Neimanis. All 3 camps are behind barbed wire fences, but food rations are good.

NÜRNBERG — approx. 1490 Latvians. Committee: Dir. J. Poruks, Senator Kalācis, and others.

IN ERLANGEN camp — 100 Latvians; Bamberg — 134; and Augsburg — 1500 Latvians.

IN HEIDENHEIM — 200 Latvians. The Latvian Red Cross representative in the American and French zones resides here: R. Liepiņš with secretary K. Kalniņš.

IN INGOLSTADT camp — approx. 500 Latvians under UNRRA care. Vibrant community activity, a school operates. Committee: Eng. Erdmanis, Reinfelds, and others.

IN AUGSBURG — about 700 Latvians. Committee: Tilmanis, J. Kalniņš, and others.

IN KARLOVY VARY (near Pilsen) — approx. 500 Latvians. Committee: Dr. Zaķītis, Lawyer Priedītis, Lawyer Akmeņkalns.

IN KEMPTEN — 600 Latvians in camps, 400 in the surrounding area. Committee: cand. phil. Lejasmeiers, Dr. J. Pone, P. Dambekalns, and others.

IN MEMMINGEN — 350 Latvians; committee: Arch. Balodis, Eng. J. Vītols, and others.

IN HEIDELBERG — approx. 400 Latvians.

—Latvju Ziņas No. 32, 9 September 1945

STATISTIKA PAR LATVIEŠIEM LEJASSAKSIJĀ

Latviešu un jauktās nometnēs Lejassaksijā un privātās mītnēs dzīvo 10 069 tautiešu. Lielākā nometne ir Sengvardene ar 1430 iedzīvotājiem. Pavisam latvieši izvietoti 57 vietās, no tām 12 novietojumos pastāv 18 latviešu sardžu vadi. Pēc pašu latviešu vērtējuma, telpu stāvoklis 15 novietojumos ir labs, 1 ļoti labs, bet 1 gadījumā neapmierinošs. Uztura kvalitāte 9 vietās ļoti laba vai laba, bet neapmierinoša 4 vietās.

Nodarbinātības jautājumā iegūtas šādas stētiskas ziņas: nometņu iekšējos darbos strādā 940, angļu aprūpes iestādēs — 724, vācu saimniecībā — 283, pašu latviešu saimnieciskos uzņēmumos — 246. Šai uzskaitē nav aptvertas visas nodarbinātības grupas. 1379 darba spējīgie latvieši darbā nav iesaistīti. Pēdējos 3 mēnešos no Lejassakcijas uz dažādām valstīm emigrējuši 373 latvieši, repatriējušies 4, bet nometnes atstājusi un uzskatāmi par bezvēsts prombūtnē esošiem 38. Labprātīgi vācu aprūpē pārgāuši arī 38 tautieši, bet dažādās aptaujās no IRO aprūpes izslēgti 14.

Apgabalā no janvāra līdz aprīlim noslēgta 21 tīra latviešu laulība, bet 19 gadījumos latvieši salaulājušies ar sveštautietēm, 16 gad. ar vāciešiem. Latvietes ar sveštautiešiem laulības šai posmā nav slēgušas. Vieninieku Lejassaksijā ir 1636, no tiem 807 ir bij. karavīri. Dzimuši pārskata laikā 25 bērni, miruši 16 tautieši. Likumīgi šķirtas 6 tīri lat viskas laulības. Vd.

STATISTICS ON LATVIANS IN LOWER SAXONY

10,069 compatriots live in Latvian and mixed camps in Lower Saxony and in private residences. The largest camp is Sengwarden with 1,430 residents. In total, Latvians are situated in 57 locations, and in 12 of these there are 18 Latvian guard units. According to Latvian evaluations, the condition of living quarters in 15 places is good, in 1 very good, but in 1 case unsatisfactory. The quality of food is very good or good in 9 places, but unsatisfactory in 4.

On the question of employment, the following statistics were obtained: 940 work in internal camp jobs, 724 in British care institutions, 283 in German households, and 246 in Latvian-run economic enterprises. This count does not cover all employment groups. 1,379 able-bodied Latvians are unemployed. In the last 3 months, 373 Latvians have emigrated from Lower Saxony to various countries, 4 have repatriated, and 38 have left the camps and are considered missing. Another 38 compatriots have voluntarily transferred to German care, and in various surveys, 14 have been excluded from IRO care.4

In the region, from January to April, 21 purely Latvian marriages were concluded, but in 19 cases Latvians [men] married foreign women, in 16 of those with Germans. No Latvian women married foreigners in this period. There are 1,636 singles in Lower Saxony, of whom 807 are former soldiers. During the reporting period, 25 children were born, and 16 compatriots died. 6 purely Latvian marriages were legally divorced. Vd.

Izceļošanas jautājumā jau samanāmi vairāki attīstības posmi. Vispirms par to nevēlējāmies pat ieminēties, tad pamazām bijām spiesti atzīt, ka no emigrācijas, laikam, nevarēs izvairīties. Tad ari mūsu centrālās iestādes atzina, ka ar klusēšanu vien šo jautājumu nevarēs atrisināt. Tagad jau ir zināmi mūsu pārstāvību norādījumi par izceļošanas iespējamību un vēlamību uz vienu vai otru zemi. Šķiet, pūles un izrīcību šajā virzienā vēl kāpinot, ari paši varēsim iespaidot varbūtējās izceļošanas virzienu.

Kad centrālās iestādes sāka pārrunāt emigrācijas jautājumu, tad laikrakstos lasījām, ka „ja jau izceļot, tad tikai visiem kopā”. Nebija un nav ko iebilst pret šo skaisto domu. Bet dzīve diemžēl drīz vien rādīja, ka īstenībā notiek pavisam kas cits. Anglija aicināja baltiešu sievietes darbam mājsaimniecībā un slimnīcās. Mūsu iestādes atzina, ka šo aicinājumu nevajadzētu noraidīt. Vispirms aizbrauca daži desmiti, tad daži simti un tagad jau dzird par vairāku tūkstošu baltiešu aizbraukšanu darbā uz Angliju. Tās aizbrauca vienas. Tiesa, ir solīts, ka pēc zināma laika aizbraucējas varēs aicināt pie sevis arī ģimenes. Bet arī tad tā nebūs braukšana visiem kopā. Še es domāju invalidus un arī vecākus cilvēkus, kas pazaudējuši savus darba spējīgos piederīgos. Jau tagad nometnē viņiem klājas diezgan grūti. Kas gan notiks ar tiem, ja aizceļosim atsevišķi?

Anglijas piedāvājumi sekoja Beļģijas piedāvājums mūsu spēcīgākai daļai — jauniem vīriešiem darbā uz ogļraktuvēm. Nerunājot par to, vai šis darbs mums vispār ir piemērots vai nē, atkal jākonstatē, ka tie, no kā mūsu izceļošanas vai ieceļošanas iespējas atkarājas, nemaz nedomā par kaut kādu mūsu izceļošanu visiem kopā. Piekritīgās iestādes vairākkārt norādījušas, ka par kaut kādu masveidīgu izceļošanu nevar būt runa, jo nav neviena valsts, kas labprātīgi gribētu uzņemt pāris simts tūkstošus lielu slēgtu un organizētu minoritāti. Kanāda, kas tagad uzsākusi dažādu speciālistu reģistrāciju imigrācijai, atklāti pasaka, ka tā nevēlas atkārtot kļūdu, ko reiz pielaidusi, uzņemot ap 200.000 krievu menonītu emigrantu, kas dzīvo slēgtā vienībā un vēl tagad nav ieslēgušies Kanādas dzīvē tā, kā kanadieši to vēlētos.

Negribu apgalvot, ka mūsu interesēs būtu visiem spēkiem palīdzēt tai zemei, kas mūs uzņem, mūs pārtauto. Ja mums tagad jārunā par izceļošanu, tad ne tāpēc, ka mēs būtu zaudējuši visas cerības atgriezties brīvā Latvijā, bet tāpēc, ka mēs redzam, ka ilga palikšana Vācijā mums nav iespējama. To ir konstatējis ari LCK priekšsēdis prof. A. Švābe savā priekšlasījumā Hanavā.

Kanādas piedāvājums, kaut gan trūkst noteiktas informācijas par tā realitāti, izraisījis jaunas pārrunas un jaunu saviļņojumu to tautiešu vidū, kas atkarīgi no mums kā no latviešu tautas daļas. Invalidi ar rūgtumu norāda, ka tautieši sākot aizmirst savus solījumus un tagad tikai meklējot katrs sev kādu iespēju aizbraukt.

Jautājums ir smags. Vienā pusē ir mūsu pienākums pret darba nespējīgajiem, otrā — imigrācijas zemes nevēlēšanās uzņemt tai nevajadzīgus un darba nespējīgus ļaudis. Mums diemžēl nav varas, lai piespiestu Angliju, Kanādu, Braziliju, Argentīnu vai kādu citu zemi, lai tā ļauj mums braukt visiem. Un tomēr, šķiet, ka mums ir kāda cita iespēja.

Vai mūsu vadītājas iestādes nevarētu iesniegt priekšlikumus imigrācijas zemēm ar reāliem piedāvājumiem, kā mēs vēlētos braukt un ko mēs varētu dot imigrācijas valstij? Arī Bavārijas apgabala padome jau nākusi ar līdzīgu ierosinājumu. Neprasīsim to, ko mums neviens nedos. Bet liekas, ja būtu reāls piedāvājums, pret to nevarētu būt iebildumu arī zemei, kas mūs uzņem, piemēram, ja mēs piedāvātos braukt nelielās, dzīvot spējīgās darba grupās, varbūt pa 1000 cilvēku. Kanāda domā mūs novietot tajos apgabalos, kur iedzīvotāju vēl trūkst. Tādos apstākļos tā būs kolonizātoru dzīve. Nevieni no mums, arī kvalificētie darbinieki, inženieri un būvtechniķi, tur nejutīsies kā savās mājās, jo celt māju Rīgā ir pavisam kas cits, nekā celt to neapdzīvotā apgabalā. Vienam vai vienai ģimenei tas būs ļoti grūti un arī imigrācijas zemei nebūs cerēto ieguvumu.

Ja turpretim mums būtu iespēja izbraukt jau šeit noorganizētās izceļotāju vienībās, kas būtu sastādītas uz proporcionālitātes pamatiem, aptverot visas vajadzīgās profesijas, tad mēs varētu paņemt līdz arī apgādājamos un vecos ļaudis. Domājams, ka arī imigrācijas zemei nevarētu būt iebildumu pret šādu darba grupu uzņemšanu, jo nebūtu jābaidās no nacionālu minoritāšu rašanās. Reizē likvidētos arī valodu grūtības, jo pašā sākumā izceļotāji varētu iztikt ar tēvu valodu.

Ja priekšlikumu par darba grupu organizēšanu izdotos realizēt, tad būtu atrisināti reizē divi jautājumi — izceļošana visiem kopā un darba nespējīgo līdzņemšanas iespejas.

 — Kārlis Pagasts

On the issue of our exodus, several stages of development are already apparent. At first, we did not even want to mention it, then gradually we were compelled to acknowledge, that we likely could not avoid emigration. Our central authorities then also admitted that keeping quiet would not alone be able to resolve this issue. Now the conclusions of our representations on the possibility and desirability of emigration to one country or another are already known. It seems that, increasing the effort and action in this direction, we ourselves will also be able to influence the destination of possible exodus.

When the central authorities began to discuss the question of emigration, we read in the newspapers that "if we are to emigrate, then only everyone together." There was and is no objection to this noble thought. But life, unfortunately, soon revealed that something completely different was taking place. England invited Baltic women to work in households and hospitals. Our institutions acknowledged that this invitation ought not be rejected. At first, a few dozen left, then a few hundred, and now we are hearing about several thousand Baltics departing to England to work. They left all unaccompanied. True, it has been promised that after a certain period of time, they will also be able to invite their families to join them. But even then, it wouldn't be for everyone together. Here I am thinking of the disabled and also the elderly who have lost their able-bodied family and relatives. Things are already quite difficult for them in the camp. What will happen to them if we emigrate individually?

England's offers followed Belgium's offer to our strongest — to young men to work in the coal mines. Not taking into account whether such work is even suitable for us or not, we must again conclude, that those upon whom our emigration or not depends do not in any way contemplate mass emigration. Otherwise agreeable authorities have repeatedly pointed out that there can be no talk of some kind of mass exodus, because there is no country which would willingly welcome a few hundred thousand large insular tightly-knit minorities. Canada, which has now begun registering various specialists for immigration, openly says it does not want to repeat the mistake it once made in accepting some 200,000 Russian Mennonite emigrants who live in a closed community and have not yet integrated into Canadian life in the way Canadians would like.

I would not suggest that it is in our best interests to strive to assist the land that receives us to assimilate us. If we are to speak of emigration, then it ought not be because we have lost all hope of returning to a free Latvia, but because we see that an extended stay in Germany is not possible for us. This has also been established by the Chairman of the LCK, Prof. A. Švābe in his presentation in Hanau.

Canada's offer, despite the lack of concrete information about its reality, has stimulated new discussions and new excitement among compatriots who depend on us as part of the Latvian people. Invalids point out with bitterness that compatriots have begun to forget their commitments and are now only looking out for themselves for some opportunity to leave.

It is a serious question. On the one hand, there is our duty to those unable to work, and on the other, the unwillingness of the destination countries to take in unnecessary and unemployable individuals. Unfortunately, we do not have the power to force England, Canada, Brazil, Argentina any other country to let us all immigrate. Still, it seems that we have some other option.

Couldn't our leading organization submit proposals to countries of immigration with genuine offers of our desire to come and what we could contribute to the country of immigration? The Bavarian County Council has already come up with a similar proposal. Let us not ask for something no one will give us. But it seems that if there was a genuine offer, there could be no objection to it for the land that receives us, for example, were we to offered to arrive in small, capable working groups, maybe 1,000 in any such group. Canada intends to settle us in underpopulated areas.5 Under such conditions, it will be the life of colonial settlers. None of us, including qualified workers, engineers and construction technicians, will feel at home there, because building a house in Rīga is quite different than building it in some uninhabited area. It would be very difficult for a single individual or family; nor would the country of immigration reap the expected benefits.

If instead we were to have the opportunity to emigrate in groups already organized here, which would be drawn up proportionally based on including all essential professions, then we could also bring along dependents and the elderly. One would think that even the countries of immigration could not object to taking in such a working group, as there would be no threat of the emergence of some national minority. At the same time, language fluency issues would disappear, since at the outset one could get by with their native tongue.

Were such a proposal to organize working groups to be implemented, two issues would be solved simultaneously: the ability for everyone to leave together including the for whatever reason unemployable.

 — Kārlis Pagasts