GalleryThe Russification of Latvia and the other Baltic states was both overt, as in mass resettlement of Russians and Russian-speakers from elsewhere in the USSR to Latvia and then giving them preferential treatment over Latvians, and osmotic. That is, the ostensibly free flow of all cultures among all Soviet peoples meant that, simply based on volume, a far greater influx of largely Russian cultural artifacts and values into Latvia than outflow of Latvian cultural values into the rest of the USSR. One could not, however, count on committed Latvian communists such as Rudzītis to defend Latvian culture. Indeed, his central thesis wass that Latvian culture could only grow and flourish through the assimilation of other cultures. One can see how that would disadvantage, if not overwhelm, minority cultures and smaller republics in the company of much larger ones. All colors of Rudzītis' Soviet rainbow did not have equal standing.
“Literature in Translation”
In summary, Latvia's poor record of translating classic literature from other languages and cultures into Latvian is already being rectified as it joins the Soviet family and is exposed to classic Soviet and Russian literature as well as contemporary works born of the Great Patriotic War.
Meinhards Rudzītis, Concise Latvian SSR EncyclopediaAbout the author
Meinhards Rudzītis ("April 10, 1910, Rīga – January 17, 1966, Rīga") was a Latvian poet and Communist. He graduated Rīga City Vocational School in 1929, and studied at J. Rainis1 Evening Gymnasium in 1930. He worked as a carpenter, odd-jobs handyman, also spending time unemployed. He became active in the Communist movement and in 1933 participated in the World Youth Against War and Fascism Congress in Paris. He was arrested numerous times for his Communist activities. In the 1930's he published several poetry journals: Domas ("Thoughts"), Signāls ("The Signal"), and Trauksme ("The Alarm"). He published his poetry collection, Vīrs ar basām kājām ("Man with the Bare Feet") in 1931. Not only was his 1934 Torņa iela Rīgā ("Tower Street in Rīga"), portraying the experiences of the unemployed, confiscated, but Latvian authorities arrested him and detained him in the Liepāja internment camp along with most of the Latvian Communist party membership. We should add that the Latvian fascists (Pērkonkrusts), including their leader, were also jailed. Most were released within a year.
Following Soviet occupation in 19402, he worked in the editorial room of the newspapers Jaunais Komunārs ("The New Communer") and Pionieris ("Pioneer"). Rudzītis evacuated to Russia during the Nazi occupation of Latvia and was active in the Latvian SSR State Art Ensemble in Ivanovo and the Latvian SSR Writers' Union in Moscow. Rudzītis returned in 1944 to Rīga with reinvading Soviet forces. He worked at the Latvian SSR Radio Committee until 1949, and in the editorial offices of the newspapers Padomju Jaunatne ("Soviet Youth") and Litertūra un Māksla ("Literature and Art"). He graduated J. Rainis Evening High School in 1950, and in 1957 the Soviet Writers' Union Maxim Gorky Literature Institute's advanced literature curriculum in Moscow. His poetry extolled the patriotism of work and the proletarian struggle, and reflected upon life in contemporary society. Soviet scholarship indicates Rudzītis followed the literary tradition established by Vladimir Mayakovsky.3 Rudzītis also translated the works of numerous Soviet authors, including the fables of Ivan Krylov and poetry of Aleksandr Tvardovsky, Eduard Bagritsky, Yegor Isayev, Mikhail Isakovsky, and other Soviet literary figures.
Mostly translated from Rudzītis' biography in the Concise Latvian SSR Encyclopedia.
Translation
Soviet rule has presented new opportunities to enjoy the literature of other peoples, translating and adding them to our own. The ideal of the friendship and brotherhood of peoples highlights the cultural achievements of each, the best of one culture encouraging others to further achievement. Indeed, only through such cross-pollination can a culture further develop and grow. It is only fascists and Hitlerites who strive to separate cultures, thus insuring their impoverishment and sealing their inevitable demise.
Until the arrival of Soviet rule—the summer of 1940—we had little of translated foreign literature, leading us to exist in spiritual isolation and cultural poverty. Obviously, all forms of Soviet literature: economic, political, scientific, artistic, were banned in Latvia. Possessing such works led to imprisonment. For example, for 20 years not a single one of Maxim Gorky's works was translated4—works published in the millions of copies in all languages. Instead, bourgeois publishers flooded Latvia with literary husks: saccharine novels, and plot-free tales.
Aside from Soviet literature, there are huge gaps in the availability of foreign literature: virtually none of notable French ("Rousseau, Voltaire"), English, American ("Hemingway, Mike Gold5, et al.") or other works of other peoples have been translated over the last decades. And there is nothing of our closest neighbors, the Estonians and Lithuanians.
Soviet rule during 1940 and 1941 bore treasures in cultural political publications. In only a year6, having cast off reactionaries, our people could imbibe from the crystal-clear fount of the greatest works in philosophy, academia, culture, and art. The genius of the Marxist-Leninist classics: the works of Marx, Engels, Lenin, and Stalin became widely available to the masses. Most notably, a concise course in the history of the Communist ("Bolshevik") Party has been translated into Latvian ("Vissavienības Komunistiskās ("boļševiku") partijas vēstures īsais kurss") and 120,000 copies published, giving all Latvians the opportunity to learn the truth of facts and events.
Just as noteworthy was the translation of a wide swath of our brotherly Soviet peoples' literary works: Maxim Gorky, Vladimir Mayakovsky, Alexander Serafimovich, Alexander Fadeyev,... and the poem Fergana Canal Diggers' Letter to J.V. Stalin. Numerous Soviet works were performed in our theaters and opera.
Some of these books were destroyed in the fascist invasion and will need to be republished. But first, it is imperative we translate and publish the wealth of literary works born of the Great Patriotic War. We have already translated Stalin's About the Soviet People's Great Patriotic War. These works extol the Soviet struggle against the German invader: the heroic Red Army in battle ("we ought also devote more space in our newspapers to translated war accounts, reflecting our heroism, experiences, and emotions"), the victory of Soviet technology over German technology, and moral superiority of the Soviet peoples over Hitlerite degenerates. Even in the midst of the Great Patriotic War, the Latvian Communist Party Publisher completed the enormously important task of translating all of of Lenin's works and preparation them for printing. For the first time the Latvian people will be able to read for themselves the works of this revolutionary genius's classic and eternal works.
On the whole, translation of the Soviet literary arts has been progressing well, especially in the area of poetry and stage plays. Songs of the Riflemen ("Strēlnieku dziesmas") was already published in 1942, the most popular Soviet songs and the texts of Latvian poets side by side. 1944 brought the anthology Land of My Birth ("Dzimtene"), containing the works of the best Russian and other Soviet people's poets. Fricis Rokpelnis has captured the deep emotiveness of Aleksandr Tvardovsky's Ballad about Moscow ("Balāde par Maskavu") and The Tale of the Tankist ("Tankista stāsts"). M. Ķempe has translated the Russian plays Russian Folk ("Krievu ļaudis"), At the Front ("Fronte"), and The Ancient ("Sensenis"). We must continue the work already begun, taking on more authors in the task of translation—they must realize the immense importance of this undertaking.
Work continues to translate the most significant works of prose created during the Great Patriotic War, the most influential of these being Vanda Vasilevskaya's novel Rainbow ("Varavīksne"). Alma Kudna has beautifully translated Stories About Lenin ("Stāsti par Ļeņinu") for our youth.
From the first moment we joined the Soviet family, the best works of Latvian literature have been translated at an unprecedented rate. During the three years in evacuation, Latvian poetry and prose has been made available in Russian, Ukrainian, Belorussian, Lithuanian, Estonian, and numerous other Soviet languages. They have also appeared in the journal International Literature ("Internatsionalnaya Literatura, Интернациональная литература") in English, French, and other languages. As well, they have appeared in Russian newspapers in the cities where authors themselves have been living. Latvian authors whose individual works have been published in Russian include Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Anna Sakse, and Andrejs Balodis. A small number of our folk songs and tales have also been translated. Russian language collections of Latvian literature include The Latvian Word ("Latvijas Vārds") and About the Soviet Baltics ("Par Padomju Baltiju")
Translating Latvian fine literature into Russian, or any language for that matter, and translating other works to Latvian, is not without overcoming significant challenges. It requires diligent translators, time, and knowledge of literature and language. Fewer still approach the task of translation as their primary field of work. One of our first assignments will be to grow the corps of translators.
The Russian poet Gavrila Derzhavin's translation of Andrejs Pumpurs's Lāčplēsis ("Bearslayer") demonstrates what can be accomplished through determination and persistence.7 Other classics of Latvian literature are being translated and are in demand, just as Soviet literature is in demand among our own readers.
Just as the fighters of the Red Army, with their gleaming weapons and renown in battle, weave together the emotions of friendship and brotherhood of the Soviet peoples in victory against the German invaders, so too must writers and translators unceasingly work to infuse these emotions into our arts—national in form and socialist in content—a rainbow of gleaming colors.
Tulkota Literatūra
Kā mūsu dzīves visās saimnieciskās un kultūras nozarēs, padomju vara, sociālistiskā īstenība arī mūsu literatūrā, un jo sevišķi tajā tās daļā, ko mēdzam saukt par tulkoto, t. t., cittautu literātūru, radīja pavisam jaunus apstākļus, deva mums jaunus, ļoti lielus ieguvumus, stādīja mums jaunus, svarīgus uzdevumus.
Tautu draudzības un brālības varenā ideja, starp citu, visiem redzami un neapšaubāmi izpaužas tautu savstarpējā kultūras un mākslas vērtību apmaiņā, kad katra tauta ir lepna tiklab par to, ka viņas kultūras izcilākie sasniegumi valdzina citas tautas, un tāpat, ka arī viņa pati spējīga saskatīt un pārņemt iespējami jo vairāk tās kultūras un mākslas vērtības, kūŗas radījušas un rada citas tautas. Visas progresīvās un brīvību un neatkarību mīlošās tautas saprot, ka vienīgi savstarpējā kultūras vērtību pārdošanā un pārņemšanā iespējama katras tautas garīgās daiļradīšanas tālāka attīstība, vēl lielāks kultūras un mākslas uzplaukums. Un vienīgi fašistiskie kultūras ienaidnieki, hitleriskie dedzinātāji un postītāji, sludina un piekopj kultūrālu nošķiršanos, citu tautu kultūru un mākslu noliegšanu, noniecināšanu un vandalisku iznīcināšanu. Nevienam par to vairs nav šaubu, ka ar šādu rīcību vācu fašistiskie balamutes izraksta paši sev vislabāko nabadzības un līdz ar to arī nenovēršamas savas bojā ejas apliecību.
Līdz padomju varas nodibināšanai mūsu zemē — līdz 1940. gada vasarai — ar tulkojumiem no cittautu literātūras mēs sevišķi lepoties nevarējām; šis, pavirši skatoties, niecīgais fakts, parāda, kādā garīgā nošķirtībā un kultūrālā nabadzībā vajadzēja dzīvot mūsu ļaudīm.
Pats par sevi saprotams, ka padomju saimnieciskā, politiskā, zinātniskā un mākslas literātūra līdz tam laikam Latvijā bija aizliegta un par tās iegūšanu, glabāšanu un lasīšanu draudēja bargi cietuma gadi, asas represijas. Un izrādījās, ka vairāk nekā 20 gadus latviešu valodā nav tulkota neviena M. Goŗkija grāmata, kuŗa darbi tai pašā laikā iznāca miljonos eksemplāros visu visas pasaules kulturālo tautu valodās. Bet ne vien no padomju literātūras bijās buržujiskie grāmatnieki, kas Latviju pārplūdināja ar sēnalu literātūru, salkaniem romāniem un bezsaturīgiem stāstiem.
Attiecībā uz cittautu literātūru, par padomju literātūru nemaz nerunājot, mūsu grāmatniecībā ir ļoti lieli robi: nav tulkota rinda klasiskās literatūras darbu, latviešu valodā nav atrodama gandrīz neviena ievērojamākā franču rakstnieku ("Russo, Voltērs"), tāpat angļu, amerikāņu ("Hemingue, Maikls Golds u. c.") un citu tautu pēdējos gadu desmitos sarakstītie izcilākie sacerējumi. Un pat mums tuvāko kaimiņtautu — vidējās un jaunākās paaudzes progresīvāko igauņu un lietuviešu rakstnieku darbu tulkojumi neparādījās.
Kādus milzīgus ieguvumus dod padomju varas kultūras politika, spilgti rāda 1940. un 1941. gadā paveiktais grāmatniecības darbs Padomju Latvijā. Viena gada laikā, atbrīvojusies no iepriekšējā reakcijas tvana, mūsu tauta guva iespēju smelt no mūslaiku augstākās filozofijas, zinātnes, kultūras un mākslas kristalltīrajiem avotiem. Cilvēces ģēniju, marksisma-ļeņinisma klasiķu Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina darbi kļuva pieejami visplašākām lasītāju masām. Ievērojamākā tagadnes grāmata — Vissavienības Komūnistiskās ("boļševiku") Partijas vēstures īsais kurss, pārtulkota latviešu valodā un izdota 120.000 eksemplāros, deva iespēju visai mūsu tautai uzzināt patiesību, uzzināt faktus un notikumus, kuŗu spēkā un likumībā virzās pasaule un cilvēce.
Viena gada laikā jo plašs un nozīmīgs bija arī pārtulkoto, mums brālīgo padomju tautu mākslas literātūras darbu pūrs, par ko atzinību pelna Latvijas padomju rakstnieku savienības tulkotāju sekcija. Lai minam kaut šādus pārtulkotus darbus: M. Goŗkija „Par literātūru”, romānus „Māte”, „Bērnība”, „Jaunība” u. c., V. Majakovska poēmu „Vladimirs Iļjičs Ļeņins”, Fadējeva „Sagrāve”, Šolochova „Klusā Dona”, Panferova „Bruski", Serafimoviča, „Dzelzs straume”, Fūrmanova „Čapājevs”, N. A. Ostrovska „Kā rūdījās tērauds” un „Vētrā dzimušie”, V. Grosmaņa „Stepans Kolčugins”, dzejas darbu „Ferganas kanāļa racēju vēstule J. V. Staļinam”, rindu padomju dzejnieku dzeju un tāpat drāmatisku sacerējumu, ko uzveda mūsu teātros un operā.
Daļa no šīm izdotajām grāmatām vācu fašistisko iebrucēju gados gājusi bojā, tagad tās vajadzēs izdot no jauna, jo tie ir padomju literātūras klasiski darbi, un ja pašlaik mums vispirms jātulko un jāizdod tie mākslas literātūras darbi, kuŗus padomju rakstnieki devuši Tēvijas kaŗa gados, tad blakus tiem minēto sacerējumu izdošana nepieciešama.
Padomju literātūras Tēvijas kaŗa gadu raža nav mazā. Pašus galvenos darbus mūsu tulkotāji jau veikuši: Maskavā iespiestas un iznākušas svarīgākās politiska satura grāmatas — J. V. Staļina „Par Padomju tautu Lielo Tēvijas Kaŗu” un rinda citu, kuŗās parādīta vācu iebrucēju īstenā cilvēces ienaidnieku seja un viņu nodevīgie brīvo tautu iekarošanas un apspiešanas plāni un tam pretim visu padomju tautu, varonīgās Sarkanās Armijas cīņas un darba spēku avoti, padomju technikas pārākums par vācu techniku un padomju ļaužu morāliskais pārākums par hitleriskajiem deģenerātiem.
Tēvijas kaŗa gados Latvijas K ("b") Partijas apgādniecības uzdevumā veikts ārkārtīgi svarīgs darbs: sekmīgi ievadīta V. I. Ļeņina visu darbu tulkošana un sagatavošana iespiešanai. Pirmo reizi latviešu lasītāji savā valodā varēs iedziļināties revolūcijas ģēnija klasiskajos darbos: „Ko darīt?”, „Solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ”, „Sociāldemokratijas divas taktikas demokrātiskajā revolūcijā”, „Materiālisms un empiriokriticisms”, „Valsts un revolūcija” un citos Ļeņina nemirstīgajos darbos.
Samērā sekmīgi veikts arī padomju mākslas literātūras tulkošanas darbs. Jo sevišķi tas sakāms par dzeju un skatuves darbiem. Jau 1942. gadā Maskavā latviešu valodā iznāca kaujas dziesmu krājums „Strēlnieku dziesmas”, kuŗā, blakus mūsu dzejnieku Fr. Rokpeļņa, V. Luksa, A. Griguļa, A. Upīša un M. Ķempes ("Mirdzas Ādamsones") tekstiem, atrodam daudzu populārāko padomju dziesmu tulkojumus. Šā dziesmu krājuma nozīme bija ievērojama; labākie tulkojumi pieder M. Īves, A. Baloža un Rokpeļņa spalvai. Tiem 1944. gada vasarā pievienojās plašs tulkoto dzeju krājums „Dzimtene”, kuŗā atrodam N. Tichonova, A. Tvardovska, K. Simonova, M. Aligeres, Isakovska, Surkova un citu labāko krievu un citu padomju tautu dzejnieku darbus. Vairākus izcilus tulkojumus veicis Fr. Rokpelnis, no kuŗiem kā liels ieguvums mūsu dzejai minami A. Tvardovska „Balāde par Maskavu”, kuŗā tulkotāja talants sasniedzis dziļu iejūtu un satura un formas precizitāti, tāpat kā otrā Tvardovska dzejā „Tankista stāsts”. M. īve šai krājumā devusi garāku fragmentu no M. Aligeres ar Staļina prēmiju godalgotās poēmas „Zoja” ("par Zoju Kosmodemjansku"), rindu dzejas tulkojuši Andrejs Balodis un Jūlijs Vanags; lietuvju un igauņu autorus tulkojis Jānis Sudrabkalns. Nelielais tulkoto dzeju krājums „Dzimtene” samērā uzskatāmi parāda padomju Tēvijas kaŗa gadu dzeju un jo sevišķi to, ka mūsu spējīgākie dzejnieki pilnā mērā nobrieduši grūtajam un neatliekamajam uzdevumam — iespējami plaša un vispusīga padomju dzejnieku darbu tulkojumu krājuma izveidošanai. Reiz iesākto darbu, kas devis tik krietnus panākumus, neatlaidīgi jāturpina, iesaistot tulkošanā vēl citus autorus, kuŗiem jāsaprot šā darba milzīgā nozīme.
Īpaši sekmīgu darbu tulkošanā veikusi M. Ķempe, bez jau minētajām dzejām un dziesmām viņa pārtulkojusi 3 lugas: K. Simonova „Krievu ļaudis”, A. Korneičuka „Fronte” un dzejā sarakstīto Gladkova lugu „Sensenis”.
No padomju rakstnieku Tēvijas kaŗa gados sarakstītajiem prozas darbiem, kuŗiem savā laikā bija visaktuālākā nozīme, tūdaļ latviski pārtulkots vienīgi N. Tichonova darbs „Padomju cilvēka seja” ("Ļeņingradas stāsti"), kupis Andreja Baloža tulkojumā iespieda laikraksta „Cīņas” Literātūras pielikumā. N. Tichonova spriegos aprakstus „Ļeņingradas varonīgā aizstāvēšana” tulkojis M. Rudzītis, Erenburga „Vācietis” A. Bauga, L. Soboļeva noveļu izlasi V. Brutāne. No šiem, taisni iespiešanas laikā visiespaidīgākajiem un pie tam samērā plašākajiem darbiem Ernestīne Niedre vēl tulkojusi ar Staļina prēmiju godalgoto, izcilo poļu padomju rakstnieces Vandas Vasiļevskas romānu „Varavīksne”. Pagaidām tas ir iespaidīgākais padomju prozas tulkojums; patlaban tulkotāja strādā pie ievērojamā padomju prozas darba — Borisa Gorbātova „Nepaverdzināmie”. No labākajiem krievu rakstnieku darbiem, kas sarakstīti Tēvijas kaŗa gados, vistuvākā laikā vēl būtu tulkojami: Šolochova „Viņi cīnījās par dzimteni", V. Grosmaņa „Tauta neuzvarama”, L. Solovjeva u. c. darbi.
Franču rakstnieka Andrē Simona darbu „Es apsūdzu” — patiesību par tiem, kas nodeva Franciju — tulkojusi Girena Palkavniece.
Mūsu jaunatnei A. Kononovas skaisto grāmatu „Stāsti par Ļeņinu” ļoti precīzi un daiļskanīgi tulkojusi Alma Kuduma; šī ir viena no krāšņākajām, Maskavā izdotajām, grāmatām latviešu valodā.
Mūsu laikrakstos un žurnālos būtu plašāka vieta dodama arī tulkotam aprakstam un kaujas epizodam — šī veida mākslas literātūra padomju centrālajā presē veic neatsveramu, ne vien informācijas, bet arī suģestējošu lomu, jo šajos apmēros īsajos darbos visspilgtāk un tiešāk atspoguļojas mūsdienu varonība, pārdzīvojumi un izjūtas.
Jau no pirmās dienas, kad mūsu tauta sadevās rokas ar mums brālīgajām padomju tautām kopīgai cīņai un darbam, labākie latviešu literātūras darbi tika tulkoti tik plašos apmēros kā vēl nekad agrāk. Trīs gados latviešu rakstnieku dzejas un stāsti tulkoti krievu, ukraiņu, baltkrievu, lietuvju, igauņu un daudzās citās Padomju valodās. Žurnāls „Internacionālā literātūra” sniedzis mūsu autoru stāstus un dzejas angļu, franču un citās valodās.
Krievu valodā mūsu rakstnieku darbi parādījušies laikrakstos un žurnālos Maskavā, Kirovā, Ivanovā — vietās, kur viņi dzīvojuši ilgāku laiku.
Atsevišķos izdevumos krievu valodā iznākušas šādas mūsu autoru grāmatas: Andreja Upīša „Vilnīša ceļojums uz austrumiem” ("Kirovā"), „Speck, Butter und Eier” ("Maskavā"), Viļa Lāča stāstu un noveļu krājums „Cīņa” un „Vecā Krūzes dēli” ("kopā ar I. Lēmaņa, A. Sakses un J. Niedres darbiem"), Annas Sakses „Mierīgais iedzīvotājs” ("Kirovā") un Andreja Baloža dzejas „Tu mīli Dzimteni” ("Kirovā"). Nelielā izdevumā krievu valodā iznākušas mūsu dainas ("J. Sudrabkalna ievads") un latviešu tautas pasaku izlase J. Niedres sakārtojumā.
Krievu valodā tulkoti gandrīz visu mūsu rakstnieku un dzejnieku labākie darbi, kas izdoti kopīgos krājumos „Latvijas vārds” un „Par Padomju Baltiju” ("kopā ar igauņu un lietuvju autoru darbiem"), tomēr pagaidām vēl jāsaka, ka šis tulkošanas un izdošanas darbs vēl nav izveidojies par sistēmatisku un plānveidīgu.
Pārtulkot latviešu mākslas literātūras sacerējumus krievu vai citā valodā, tāpat tulkot citu tautu rakstnieku darbus latviski nav uzdevums, ko var veikt, nepārvarot nopietnas grūtības. Te vajadzīgi ne vien apzinīgi tulkotāji, kam pieredze un attiecīgs talants, te vajadzīgs arī laiks, zināšanas literātūrā un valodniecībā. Maz mums vēl tulkotāju, kas savam darbam nododas ar visu enerģiju, uzskatot to par savu galveno darbu. Tulkotāju kadru audzināšana — viens no pirmajiem mūsu uzdevumiem.
Ko var veikt ar stipru gribu un neatlaidību, liecina krievu dzejnieka Deržāvina izcilais panākums: viņš sekmīgi pārtulkojis krieviski Andreja Pumpura „Lāčplēsi”, tāpat vairākus Fr. Rokpeļņa un citu mūsu dzejnieku dzejoļus. Krievu tulkotāji veic arī citu mūsu klasiķu lielāka apmēra darbu tulkošanu, — krievu valodā parādīsies Raiņa, Upīša, brāļu Kaudzīšu, Blaumaņa u. c. darbi. Tuvākajā laikā krievu valodā parādīsies latviešu dzejas un prozas antoloģijas, pēc kādām pastāv liels un dibināts pieprasījums. Tāda pati interese par padomju literātūru, par tās tulkojumiem latviešu valodā ir mūsu lasītājos.
Kā Sarkanās Armijas cīnītāji ar savu ieroču spožumu un kauju slavu savij padomju tautu draudzības un brālības jūtas kopīgā uzvarā pret vācu iebrucējiem, tā arī rakstniekiem un tulkotājiem neatlaidīgā darbā šīs jūtas jāsaliedē mūsu mākslas, nacionālas pēc formas un sociālistiskas pēc satura, varavīksnes krāsās mirdzošajos staros.
—MEINHARDS RUDZĪTIS
| 1 | Rainis is properly referred to as Rainis, his pen name, or Jānis Pliekšāns, but not Jānis Rainis. |
| 2 | Soviet encyclopedias refer to the 1940 invasion and occupation of the Baltic states as the renewal of Soviet power in those countries, the first coming of Soviet power being the puppet regimes established during the Baltic countries' wars of independence following World War I. |
| 3 | It is not clear to us that Mayakovsky's works would have been readily available to Rudzītis during his formative literary years in Latvia. Mayakovsky had died in 1930, supposedly a suicide even though the bullet did not match his gun. Additionally, he had fallen out of favor with the Soviet regime. |
| 4 | Gorky's works were, in fact, translated into Latvian during Latvia's post-WWI independence. |
| 5 | Michael Mike Gold ("April 12, 1894 – May 14, 1967") was the pen-name of Jewish American writer Itzok Isaac Granich. A lifelong communist, Gold was a novelist and literary critic. |
| 6 | Latvians still refer to this as the Year of Terror, so oppressive the invading Nazis were first hailed as liberators. |
| 7 | Gavrila Derzhavin was one of Russia's greatest literary figures, considered second only to Alexander Pushkin. Lāčplēsis ("1888") is the Latvian national epic poem. While Latvian literature is rich with folk songs, it had not organically produced an epic worthy of the Latvian nationalist movement of the late 19th century. A contest was held to create the Latvian's own Chanson de gest—for example, the French have La Chanson de Roland, The Song of Roland, which dates to 1100. Lāčplēsis was the result. |
Excerpts:
- "Vēji ar Staļina vārdu" (Stalin's Name Upon the Winds) — FRICIS ROKPELNIS
- "Latvijas padomju literatūra un māksla evakuācijā" (Latvia's Soviet literature and art in evacuation) — ANDREJS UPĪTS
- "Latvju zīle Kremļa tornī" (O Latvian Tit in Kremlin Tower) — JĀNIS SUDRABKALNS
- "Latvijai" (For Latvia) — ANDREJS BALODIS
- "Tulkota Literatūra" (Literature in Translation) — MEINHARDS RUDZĪTIS
