Brīvības Piemineklis (Freedom Monument)Jānis Siliņš, published by the Brīvības Pieminekļa Komiteja, 1935

cīnītājus un paudējus. Šie veidoli pieder ideālu pasaulei: to liecina kā pats darinājums, tā arī attēlotais saturs.

Nākdami no Brīvības bulvāŗa, redzam varenu vīrišķīgu stāvu trejskani: važu rāvējus. (Skat. attēlu Nr. 10.) Vidū — vecākais, sānos abi jaunākie. Lielā iekšējā spriegumā viņi satvēruši smagās važas, kas visus trīs saista, un pūlas tās saraut.

Gars it kā nesamierinās ar vielas pretestību, nesamierinās ar verdzības saitēm. Grupa izteic gara mūžīgos nemierniekus. Alktin alkdami pēc brīvības gaišās saules, viņi nīst ikvienu varu, kas nomāc tautu verdzībā.

Pretim Nacionālai operai redzam sirmo vaideloti. (Skat. attēlu Nr. 11.) Viņš nule skandinājis dziesmu par tautas likteņiem un ilgām, par varoņu cildeniem darbiem. Ar vienu roku viņš pietur zemē nolikto kokli, bet otru uzlicis uz pleca jaunam ganam. Nometies pie sirmā daiņotāja kājām, zēns vēro, dziļi saviļņots, pagājības liecinieku — zirga galvas kausu. Dziesmu gars aicinājis arī jaunieti vērsties augšup, ziedot savus spēkus tautai, sekojot varoņu piemēram. Pārdomas, nemiers un spīte jau raisās gana kustībās: vaideloša vārdi šķīluši viņa garā dzirksti. Lūk, zēna roka jau ciešāk satveŗ ieroci cīņai.

Basteja kalna pusē redzam zemnieciska spēka simbolu — Lāčplēsi. (Skat. attēlu Nr. 12.) Varonis pieveic cīņā meža valdnieku — lāci. Tautas varoņa vingrā stāvā vērojams pirmatnējs dabas spēks, kas modies sargāt dzimtenes kultūru un dzimtenes patstāvību pret naidīgām varām.

Vērodami ainu pēc ainas, tā esam atkal nonākuši Daugavas pusē. Te skatāms valdonīgais un gaišais Latvijas tēls. (Skat. attēlu uz vāka.) Staltais sievietes stāvs ar vaiņagu galvā pauž gandarījuma apziņu un cildenu mieru. Rokā virs vairoga ar liesmaino sauli, Latvija tur zobenu, aizstāvēdama mierīga augļus — vārpas, kas redzamas kreisajā rokā.

fighters and champions. These forms belong to the ideal world: to this testifies that as is their minting, itself, so is their represented content.

Approaching from Brīvības Boulevard, we see a mighty masculine elevated triptych: the chain-breakers. (See Fig. No. 10.) In the middle—the elder, the younger both at his sides. With a great inner intensity they have grasped the heavy chains which bind the three together, and strive to break them.

It is as if the spirit is discontent with the resistance of the metal, discontent with the links of slavery. The group expresses the spirit of the eternal freedom fighter. Yearning within yearnings for the radiant sun of liberation, they loathe any power which subjugates the people into slavery.

Opposite the National Opera, we see the wizened vaidelots {heathen priest]. (See Fig. No 11.) He has just sung out a refrain about the people's fate and longings, about the noble deeds of heroes. With one hand he holds on to his kokle [Latvian zither] lying on the ground, while the other he has placed on the shoulder of a shepherd. Knelt at the feet of the aged balladeer, the boy, deeply moved, gazes upon a witness to the past — a horse's skull. The song's spirit has also called upon the youth to rise up, to give his energies to the people, to follow in the footsteps of heroes. Reflection, anxiety, vengeance already animate the shepherd's movements: the vaidelots' words have struck a spark in his soul. Behold, the hand of the youth already grips more firmly a weapon for battle.

On the side facing Bastej Hill we see a symbol of strength of the workers of the land—the Bear Slayer. (See Fig. No. 12.) The hero vanquishes the ruler of the forest—the bear—in battle. In the robust stance of the hero of the people we observe the primordial force of Nature, which has awoken to protect the Birthland's culture and the Birthland's independence against hostile powers.

Moving from scene to scene, we once again come to the side facing the Daugava. Here we behold a commanding and bright Latvian image. (See cover picture.) The stately woman's pose, wearing a wreath upon her head, exudes a sense of satisfaction and noble peace. In her hand, over a shield with the blazing sun, Latvia holds her sword, tranquilly protecting her fruits—the spikes [of wheat] in her left hand.